Raksts portālā TVNET. Autore: DINA PREISA. Konsultē EVA RATFELDERE
Vēsā un sniegotā ziema pamazām atkāpjas, atdodot savas pozīcijas vizbulēm, putnu treļļiem, saules gaismai, maigām dienvidvēja pūsmiņām, mīlas pilnām cerībām un nojausmām. Arī mūsos gluži dabiski mostas vēlme notraust miegu no acīm, uzpucēt ārieni, iekāpt plandošā kleitā, atvērties svaigām iespējām un jaunai pieredzei – kas zina, ja nu pavasaris atnes kādu romantisku iepazīšanos?
Dodoties “iekšā” Tinder un randiņu pasaulē (vienalga – pirmo vai kārtējo reizi), ir labi, ja līdzās ir kāds pavadonis… Skaidrs, ka no kaislīgas iemīlēšanās vai kļūdām neviens nepasargās, tomēr praksē pārbaudītas zināšanas par iepazīšanās smalkumiem un niansēm šajā ceļā var lieti noderēt. Ar tām piekrita padalīties eksistenciālās psihoterapijas speciāliste Eva Ratfeldere (Therapy.lv).
Vai starp vēlmi iepazīties un gatavību attiecībām var likt vienādības zīmi?
Tā ir un vienlaikus nav vienādības zīme. Mēs ļoti daudz ko projicējam uz attiecībām. No saviem klientiem dzirdu, ka vēlme būt attiecībās bieži vien saistās ar iekšēju tukšumu, slāpēm. Liekas, ka attiecības nu būs tās, kas šo badu remdēs. Patiešām sāk šķist, ka dzīve kļūs daudz labāka, ja tajā būs attiecības. Meklēt otru, lai justos piepildīts – tas diemžēl ir totāls “šortkats” uz vilšanās piedzīvošanu.
Tomēr nav arī iespējams “nokļūt” attiecībās bez vēlmes iepazīties. Tie ir likumsakarīgi, secīgi soļi šajā procesā. Tai pat laikā ir jāsaprot sava motivācija. Lai to sekmīgāk izdarītu, palīdzēt var jautājumi, kas, iespējams, izkristalizēs gatavību iepazīties:
Vai esi kā apsēsta ar mīlestības atrašanu, kas redzama romantiskās filmās, lasāma dzejā?
Vai pēc iepriekšējām attiecībām ātri uzsāc iepazīšanās procesu?
Vai esi ignorējusi sava partnera nepieņemamo uzvedību, cerot, ka viņš mainīsies tevis dēļ?
Vai attiecības paaugstina tavu pašapziņu?
Vai tici, ka attiecības ir vienīgais veids, kā dzīvē gūt prieku?
Vai izjūti iekšēju tukšumu, ja neesi attiecībās? Vai tās piepilda šo tukšumu?
Vai tev ir bijušas seksuālas attiecības ar mērķi noturēt partneri?
Vai tici mīlestībai no pirmā acu uzmetiena?
Ja saskaiti vismaz trīs pozitīvas atbildes uz šiem jautājumiem, vajadzētu izvērtēt, vai šobrīd tev ir nepieciešams startēt iepazīšanās procesā. Tādā gadījumā ieteicams meklēt profesionāļa palīdzību, lai izprastu, kāpēc vispār vēlies attiecības.
Ko mēs varam mācīties no iepazīšanās procesa?
Iepazīšanās periods ir ļoti vērtīgs un nozīmīgs. Tā ir kārtīga skola, kas iemāca man, kādas attiecības es vēlos, kāda es pati varētu būt attiecību kontekstā. Iepazīšanās un randiņi parāda baltos plankumus, kurus vēl jāaizkrāso. Ja šajā skolā – “Attiecību akadēmijā” – iestājas apzināti, mācību process mani veido gatavāku attiecībām. Pareizā attieksme: esmu atvērta domai, ka gribu attiecības, bet tai pat laikā nefokusējos uz attiecībām kā uz galveno mērķi savā dzīvē. Akadēmijā apgūstu dažādas prasmes, piemēram, atvērties pieredzei, iepazīt gan potenciālo partneri, gan sevi kontaktā ar pretējo dzimumu, mācos pieņemšanu, navigēt dažādās situācijās, beigt dzīvot pēc saviem pieņēmumiem, saprast, kas man vīriešos šķiet pievilcīgs, un galu galā – piepildīt savu zināšanu trauku.
Pastāsti vairāk par šo trauku!
Uzstādījums varētu būt tāds: attiecību skolā es eju, lai soli pa solim piepildītu savu trauku. Kādai tas var būt jau ir 80% pilns – tad līdz pozitīvam rezultātam vajadzēs mazāk randiņu. Pati savā dzīvē esmu pārbaudījusi: tad, kad trauks ir pilns, iepazīšanās notiek pavisam dabiski. Tajā brīdī liekas, ka esmu satikusi īsto, ideālo partneri, dvēseļu radinieku… Patiesībā norisinās kas cits – ne jau satiktais cilvēks ir “pie vainas”, bet gan mana gatavība jeb šis zināšanu trauks beidzot vienkārši ir piepildījies!
Vēl to var saukt par attiecību know-how, intuīcijas un pieredzes kombināciju jeb sirdsgudrību. Tā ir apziņa, ka es pazīstu savas sajūtas, ķermeniskās reakcijas, vērtības, vajadzības un preferences. Šajā sirdsgudrības līmenī lieki kļūst pieņēmumi, ka man patīk tikai viena garuma vīrieši ar noteiktu acu vai matu krāsu. Stāsts nav par to. Es skaidri apzinos, kāpēc man simpatizē tieši gari vīrieši, ko tas priekš manis nozīmē, piemēram, – viņš mani apķer un tādējādi es jūtos droša, pasargāta. Laika gaitā, pildoties zināšanu traukam, es saprotu, kā vēl varu justies droša attiecībās un ka ne jau tikai partnera auguma garums to nosaka.
Kāpēc trauka piepildīšana vienam aizņem ātrāku laiku, citam – ilgāku? Jo katram cilvēkam ir savs starta kapitāls, sākotnējais izpratnes daudzums par attiecībām. Dažiem jāpiedzīvo prakse īstās attiecībās, kādam pietiek ar teoriju.
Katras iepriekšējās attiecības veido auglīgu augsni nākamajām, ja vien esmu apzinājusies šo attiecību pieredzi, mācību. To pašu var teikt arī par katru iepazīšanos. Kaut vai stundu gara iepazīšanās sniedz pieredzi, piepilda zināšanu trauku, vairo sirdsgudrību.
Kādā dvēseles gatavības stāvoklī ir veselīgi iepazīties?
Sievietes mēdz teikt: “Es gribu attiecības, lai nebūtu viena.” Daudz piemērotāk būtu sacīt: “Vēlos attiecības, lai dalītos mīlestībā.” Tad attiecības nav mans vienīgais glābšanas riņķis, lai dzīve izdotos krāšņa un piepildīta. Labs izejas punkts, lai iepazītos, ir – mana dzīve jau ir skaista un es vēlos tajā dalīties ar otru.
Tas, protams, nenozīmē, ka es nevaru doties uz randiņiem. Bet tad tiešām uz randiņiem jāiet kā uz skolu, lai iepazītu sevi. Ar zināmu vieglumu, nevis pārlieku lielām cerībām vai izmisumu. Nedomājot, ka es ar satikto cilvēku obligāti palikšu kopā.
Viena no manām klientēm atklāja – katru reizi, Tinderī iepazīstoties ar vīrieti, viņa aptuveni piemēra, kāda izskatīsies kāzu kleitā blakus iecerētajam. Iedomājies, ar kādu stresu viņa dodas uz katru randiņu! Un nedod dies, ja vēl randiņš neizdodas…
Kad ir prātīgāk nemesties iepazīšanās (tātad – potenciālās iemīlēšanās) virpulī, bet labāk vēl nogaidīt, pastrādāt ar sevi?
Mēs nevaram sevi pasargāt no iemīlēšanās. Apzināti izkopjot attiecību prasmes, es sevi iepazīstu kā “attiecību personu”, un tad nav iespējama “neprātīga” iepazīšanās. Sirdsgudrība nozīmē, ka es spēju izvērtēt. Jā, kaislīga iemīlēšanās gan var piemeklēt, tomēr es arvien turu roku uz pulsa. Sekoju līdzi, vai man saderēs ar otra vērtībām, viņa dzīvesstilu, vai mēs varam būt kopā kā pāris ilgtermiņā vai arī tā ir tikai tāda bioloģiska iemīlēšanās. Divos vārdos to sauc par apzinātu iepazīšanos.
Pēc svaigas šķiršanās labāk ir nogaidīt, uz karstām pēdām nemesties iekšā jaunā iepazīšanās pieredzē. Pretējā gadījumā iznāk tā, ka es momentā gribu badu aizpildīt ar noteiktu ēdienu (“attiecības”) vai slāpēt akūtās sāpes ar anestēziju.
No vienām attiecībām uzreiz ielekt citās – tā notiek, tā var dzīvot, bet aktuāls kļūst jautājums par šo attiecību kvalitāti. Filmās bieži aizmirst parādīt, kā viņu dzīve rīt “pēc tam”, taču terapijas kabinetā tādus turpinājumus redzu bieži. Tās nevar nosaukt par pilnvērtīgām attiecībām.
Kā cilvēkam, kurš ir nobriedis nopietnām attiecībām un ģimenes veidošanai, “neiekrist” uz tādu partneri, kurš vēlas tikai “plāksteri” vai izklaidi?
Ja mans zināšanu trauks jau ir gana pilns, nav iespējams iekrist. Es skatos un vēroju, kā partneris pret mani izturas, kā es ar viņu kopā jūtos. Ja otrs paziņo, ka esmu plāksteris vai arī saprotu, ka viņš tikai pirms mēneša ir aizgājis no vairāku gadu attiecībām, man uzreiz ir skaidrs – nav iespējams, ka tāds cilvēks ir gatavs attiecībām. To var just ļoti ātri.
Turpināt attiecības par spīti sarkanajiem karogiem, kuri noteikti izleks ārā, ir mana izvēle, atbildība un problēma, jo tad es ticu cilvēka potenciālam, nevis viņa darbiem un rīcībai. Šādas attiecības būtu labāk izbeigt; ja nespēju, tas ir trekns jautājums: kāpēc es ticu ilūzijām, nevis konkrētai cilvēka rīcībai? Labā ziņa – nevar izbēgt no randiņu pieredzes ar šādiem attiecībām “negataviem” cilvēkiem, bet ir iespējams laikus pamanīt brīdinājuma signālus un neturpināt attiecības.
Kāpēc daudzi kaunas no publiskas atklāšanās, ka viņi vēlas iepazīties (tātad “es meklējos” un tas ir nosodāmi)?
Neērtības sajūta izriet no tā, ka attiecības tiek uzskatītas par galveno dzīves sastāvdaļu. Ja tev ir izjukušas attiecības vai nav mīļotā, šķiet, ka sabiedrība redz tevi kā neveiksminieku. Labs piemērs ir skolu salidojumi. Dažkārt dzirdu, ka cilvēki izvēlas tos neapmeklēt, jo viņiem tajā brīdī nav attiecību vai arī viņi nav realizējušies profesionālajā jomā. It kā pastāvētu tikai divas sfēras, kas liecina par cilvēka dzīves kvalitāti… Šis stereotips neatbilst patiesībai un būtu jāpārskata.
Tāpat vēlmei iepazīties tiek piedēvēts seksuāls konteksts. Ja publiski ielieku sludinājumu, izveidoju profilu iepazīšanās portālā vai aplikācijā, tātad esmu nogribējusies. Klienti man stāsta, ka viņiem ir kauns būt Tinderī, jo tur viņus var ieraudzīt kolēģi, draugi, paziņas. Rodas sajūta, ka esi vienīgais tāds pasaulē, kurš ir iepazīšanās procesā. Bet Tinderī VISI ir šajā procesā, tāpēc jau viņi tur ir!
Neviens man nevar norādīt, ka es meklējos, ja es pati tā nejūtos. Kad man ir nepilnvērtības sajūta, es bažījos, ka apkārtējie varētu man uz to kaut kā norādīt. Iespējams, realitātē neviens uz to pat nereaģē, nenorāda. Tā vienkārši ir MANA sajūta – jūtos nepilnvērtīga, ja esmu šķīrusies vai man tādā un tādā vecumā TAGAD nav attiecību.
Gan Tinderī, gan randiņos vīrieši nereti interesējas: “Kā tas nāk, ka tu – tik skaista, gudra, atraktīva – esi viena?” Ko tādos brīžos atbildēt, lai nebūtu jāatrunājas ar triviālo dežūrfrāzi “Neesmu vēl atradusi īsto”?
Ja ieeju Tinderī ar “maindsetu”, ka patiesībā esmu mierā vai lepojos ar faktu, ka patlaban esmu viena, tad mani šāds jautājums nevarēs izsist no līdzsvara. Man būs iespēja godprātīgi atbildēt: “Esmu sajutusi, ka ir pienācis īstais laiks iepazīties.” Un nav jādod nekādi papildu paskaidrojumi, īpaši jau sākumā.
Ja vīrietis jautājumu izsaka kā komplimentu, nekautrējies atklāti paust savu nostāju: “Paldies! Es tiešām jūtos brīnišķīgi. Šobrīd ir pienācis mans laiks iepazīties, esmu nolēmusi baudīt šo procesu un dalīties priekā ar otru.”
Vai, ieraugot match Tinderī, mūsdienīgai sievietei vajadzētu rakstīt ziņu pirmajai? Kā šādos brīžos nekļūt pārāk vīrišķīgai, uzbāzīgai?
Sievietes apgalvo, ka ir old-school lēdijas un pirmās nekad nerakstīs, taču ja paskatāmies “Vējiem līdzi” vai citas vecās, vēsturiskās filmas, tajās redzams, ka tās pašas lēdijas noģībst tieši viņu interesējošo vīriešu rokās, jo pēkšņi it kā palicis nelabi. Vai arī nomet mutautiņu tieši pie iecerētā vīrieša kājām, lai džentlmenis to paceltu, atdotu un ieskatītos acīs… Tas ir stereotips, ka īstas lēdijas nesper pirmo soli. Bet māksla ir to paveikt tādā veidā, lai vīrietis jūtas, ka viņš netiek medīts. Sieviete tikai padod ziņu, zīmi, impulsu, ka viņa ir ieinteresēta. Gluži kā semināros, naktsklubos, bibliotēkās, kafejnīcās – notiek saskatīšanās, uzsmaidīšana, jautājuma uzdošana, piemēram: “Vai tu varētu ieteikt, kura kafija garšīgāka? Es šo vietu nepazīstu.” Tinderī līdzīgi – izdomā atvērtu un radošu jautājumu vai komplimentu. Nevis “Čau! Kā tev iet?” vai “Ko tur dari?”, bet kaut ko uzvedinošu saistībā ar viņa profilu, bildēm, kopīgām interesēm, kopīgiem draugiem. Parādi, ka esi viņu pamanījusi. Un viss, bumbiņa jau ir otrā pusē.
Puiši bieži grēko ar īsiem, strupiem jautājumiem. Saviem vīrieškārtas klientiem mācu, lai viņi nekaitina sievietes. Ierādu algoritmu, kā sievietei radīt drošības sajūtu. Jo vīrieši jau grib rezultātu pēc iespējas ātrāk, viņiem liekas – ja es dāmu tūlīt pat neaizvedīšu uz jūru, tad to izdarīs desmit citi.
Tieši tāpēc, ka iepazīšanās periodā (arī pēc tam, protams) sievietēm vajag drošību, viņas pieļauj kļūdu, pārāk ilgi pavadot laiku čatošanā, virtuālajā vidē. Vīriešu klupšanas akmens – pārāk straujš piedāvājums satikties. Abpusēji ērtākais kompromiss pandēmijas laikā būtu sazvanīties vai tikties videozvanā. Tāpat kā diskotēkā pēc dejas pāris aiziet parunāt kādā klusākā vietā, paiet maliņā, tā arī no Tindera izejam ārā mūsu zonā. Sazvanīšanās ir svarīga, jo tad var dzirdēt otra balsi. Tas, kā viņš ved sarunu ar mani, var pastāstīt daudz vairāk nekā trīs nedēļu sarakste.
Kāpēc man kā sievietei ir pretestība atbildēt tādiem vīriešiem, kuri raksta bez pieturzīmēm, atbild strupi, neuzdod pretjautājumus un grib, lai “komunikācijas darbiņu” padaru es?
Bet kāpēc gan lai nebūtu iekšējās pretestības? Tas nozīmē, ka šis vīrietis visticamāk nebūs tavējais. Ja tev ir svarīga rakstība, vārdu izvēle, abpusēja ieinteresētība, un jau virtuālajā vidē ir grūti ar šo cilvēku komunicēt, var “ļoti gadīties”, ka, sastopoties “dzīvajā”, tev viņa sabiedrībā nebūs interesanti.
Var mēģināt piedāvāt sazvanīties. Tad varbūt atbilde (šis nebūs mans randiņa biedrs) atnāks ātrāk. Un vienmēr jau var aiziet uz vienu randiņu izzondēt, kā cilvēks “sevi iznes” reālajā dzīvē.
Ja pareizrakstība un gramatika tev ir svarīga kvalitāte, kāpēc neuzticēties šai savai vērtībai? Kāda cita sieviete, iespējams, raksta tāpat, viņā tas neizraisa nekādu pretestību, un viņai šāda komunikācija liksies piemērota. Kāpēc tērēt savu un otra cilvēka laiku? Jāsaprot, ka mēs nesaderam. Nekad nevajag baidīties pielikt punktu.
Ko iesākt, ja virtuāli sarunas ir ritējušas raiti, bet pirmajā randiņā izrādās, ka aktīvs un ieinteresēts ir tikai viens – no otra viss jāvelk ārā ar knīpstangām?
Tāpēc ir izgudroti randiņi, lai es notestētu, kā jūtos šī cilvēka klātbūtnē. Protams, mēdz gadīties, ka iestājas neveikls klusums, kāds no abiem nespēj atvērties. Vai tas uzreiz nozīmē, ka mums nesader, “čau un izklīstam pa mājām”? Nekas slikts nenotiks, ja godīgi pajautāsi: “Hei, man liekas, ka sarakstīties mums bija raitāk, dzīvē sarunas īsti nevedas, vai tev arī tā šķiet?” Abi var par to runāt. Iespējams, otram ir slikta diena vai pašsajūta. Varbūt viņš atklāj: “Darbā notika trakas lietas, tāpēc šodien esmu izsists no sliedēm.” No tā nav jābaidās, tas neliecina, ka cilvēks uzreiz ir nederīgs attiecībām.
Kā izvairīties no trauksmes un stresa, gatavojoties randiņam ar svešinieku?
Tas patiešām ir svešinieks, jo par viņu mēs tobrīd zinām labi, ja kādus 2-3%. Domāt vajadzētu, ka es eju uz randiņu uzzināt ko vairāk par otru cilvēku, nevis atrādīt sevi. Jo tu jau nedodies uz parādi, kur tevi vērtēs, bet gan piemērīties situācijai, kā jutīsies kopā ar šo vīrieti. Skatos, kā viņš izturas pret citiem cilvēkiem, apkalpojošo personālu, dzīvniekiem, bērniem, jo tas par viņu runā, tā mēģinu saprast otra vērtības. Randiņā es nekoncentrējos uz otru cilvēku, bet to, kā viņš izturas pret mani un citiem. Vēl ir svarīgi pajautāt: “Kā es sev patīku, kad esmu kopā ar otru cilvēku? Kā es jūtu telpu starp mums?” Tāds prāta stāvoklis mazina trauksmi un sniedz mieru.
Pats svarīgākais jautājums, par kuru padomāt – kā es rūpējos par sevi iepazīšanās procesā, ko man vajag, lai es būtu atvērta, drošībā, kā sajūtu saikni ar otru? Kad klienti sūdzas, ka nekad netiek līdz otrajam randiņam, es allaž pavaicāju: “Pastāsti, ko darīji pirmajā randiņā?” Parasti atklājas, ar kādu spriedzi viņi ir devušies uz tikšanos, kādus tik podkāstus nav noklausījušies. Kursi, žurnāli, lekcijas par šo tēmu – viss ir vērtīgs, tikai nevajag aiziet galējībās. Nākt uz randiņu ar veselu sarakstu galvā – kādu apģērbu jāvelk, kādi ziedi jādāvina, kā jāuzvedas, kādas frāzes labāk izmantot, kādiem jautājumiem jāizskan vakara gaitā, kā pareizi reaģēt, kādu ēdienu pasūtīt, kas jāzina par vīniem, kā būt interesantam sarunu biedram, lai otrs nesāktu garlaikoties – tas ir pilnīgs neprāts, teātris.
Kādi iekšējie procesi mūsos notiek “randiņojoties”?
Randiņi – tas ir kaut kas ļoti atkailinošs un potenciāli ievainojošs, bet arī pozitīvs. Iepazīstoties noder mīļa, iejūtīga attieksme pret sevi. Šajā procesā var palīdzēt psihoterapija, jo speciālists iepazīšanās periodā spēj sniegt lielu atbalstu klientam. Tad kopā ar terapeitu tev ir iespēja pārrunāt un analizēt situācijas, mācīties no kļūdām, paralēli iepazīstot sevi, savas vēlmes, vajadzības un vērtības attiecībās. Tas ir līdzīgi kā spēlēt boulingu bērnu celiņā (ar drošības apmalīti). Kad tu jau kādu laiku spēlē, vienā brīdi saproti – sieniņas vairs nav vajadzīgas, tās var noņemt.
Dodoties uz randiņiem, ir jābūt gatavai visām pieredzēm, tostarp atraidījumam. Tas, kā es tieku ar to galā, norūda iekšējo kodolu. No tā, cik ļoti es baidos iet uz randiņiem (tātad iespējamā atraidījuma), var spriest par tēmām, ar kurām man vēl jāstrādā. Visbiežāk tā būs satikšanās ar savu iekšējo bērnu.
Par visiem, kuri baidās iet uz randiņiem, es zinu, ka īstenībā jau baidās viņu iekšējie bērni.
Pieaugušo atstumt nav iespējams, atstumt var tikai bērnu. Pieaugušais sapratīs – mums nesaskan, nav ķīmijas, uzskati ir radikāli atšķirīgi, un tas ir OK. Es nevaru patikt visiem vīriešiem. Tāpat nav jābaidās pateikt vai uzrakstīt pieklājīgu atteikumu un saņemt to no citiem.
Parasti sievietēm iesaku, lai viņas nebēg no randiņiem. Dažreiz gadās satikt cilvēku, kas neatbilst fotogrāfijās redzētajam tēlam. Dāmas tad mūk prom, nobloķē numuru, pazūd. Tas nav forši. Pat ja tā ir tikai stunda, tas, ka esmu ieradusies un klātesoša, gatava veltīt laiku, dot iespēju, man pašai noderēs nākotnē. Kaut vai saprast, kādus vīriešus es negribu. Ir vērts pamēģināt uzreiz nenoliegt, nenoraidīt, bet papūlēties atrast otrā kaut ko cilvēcīgu. No katra cilvēka mēs varam kaut ko iemācīties.
Vai randiņu var būt par daudz?
No savām klientēm gana bieži dzirdu: “Cik tad var iet uz tiem randiņiem? Biju jau uz pieciem, tas nestrādā!” Kas tieši nestrādā – tas, ka randiņos esi sapratusi tik daudz vairāk par sevi? Kur ir noteikts skaits, uz cik randiņiem jāaiziet? Vienam tie ir pieci, citam 125.
Skaidrs – ja es intensīvi randiņojos, citiem var rasties sajūta, ka “viņa meklējas”. Bet patiesībā es iepazīstu sevi un meklēju atbilstošas attiecības. Tas diez vai iekļaujas kategorijā “meklēšanās”. Gūstu ļoti vērtīgu pieredzi, ar kuru būtu jālepojas. Man ir žēl, ka citiem tādas pieredzes vispār nav. Jo šī pieredze ir bagātāka, jo nākamās attiecības būs veselīgākas.
*Rakstā minētie piemēri ir saskaņoti ar psihoterapijas speciālistes klientiem.