Neviena krīze nav atturējusi cilvēkus no iepazīšanās, randiņiem, satuvināšanās, iemīlēšanās. Mums taču mūžīgi mūžos ir pukstoša sirds krūtīs, interese par pretējo dzimumu, kaisle, dzīvotgriba, seksuālā degsme, vēlme turpināties – neviens un nekas to nevar atņemt. Lai pieminam kaut vai G. G. Markesa romānu “Mīlestība holeras laikos”, arī likumsakarīgo dzimstības līknes tiekšanos debesīs pēckrīžu periodos. Grūtības patiešām spēj tuvināt gan garīgi, gan fiziski. Tāpat kā izšķirt… Bet šoreiz vairāk par apkārt valdošās nenoteiktības romantisko pusi – iepazīšanos krīzes apstākļos! 

Kādi izaicinājumi jāsastop sievietēm un vīriešiem, kuri patlaban nav attiecībās, tomēr vēlas tās dibināt – laikā, kad pastāv ierobežojumi attiecībā uz tikšanos klātienē? Kā realizēt romantisku randiņu Covid-19 pandēmijas ēnā? Kādās lamatās mūs var ievilināt izmisīga bēgšana no vientulības? Uz sarunu aicināju psihoterapijas speciālisti Evu Ratfelderi, kura pārstāv eksistenciālās terapijas virzienu. Savā privātpraksē viņa saskaras ne tikai ar pāriem, bet arī sirdī brīviem klientiem partnera meklējumos, un rīko aizraujošus seminārus par iepazīšanās tēmu.

NEKAD NESAKI NEKAD

Koronavīrusa plosīšanās laikā internets ir gana droša un patiesībā gandrīz vienīgā atlikusī iepazīšanās opcija. Esošie apstākļi var rosināt līdz šim atturīgākus cilvēkus beidzot saņemt drosmi iepazīties virtuāli. Eva uzsver, ka ir svarīgi lauzt absolūtos pieņēmumus, piemēram, ka internetā iepazīties nevar: “Der paskatīties – kāpēc šis pieņēmums man ir radies? Varbūt es tomēr nemaz negribu iepazīties, ja reiz nogriežu sev šādu lielu iespēju kā ar nazi? Vajadzētu godīgi pajautāt: Cik ļoti es to patiesībā vēlos?

Bieži dzirdēts sakām, ka iespēja slēpjas aiz baiļu pārvarēšanas. Ja paskatāmies uz ļaudīm, kuri mūs iedvesmo, ja palasām viņu biogrāfijas vai parunājamies, uzzinām, ka viņi visi savā dzīvē ir izdarījuši kaut ko tādu, ko nemaz negribēja darīt. Arī pirms iepazīšanās nereti tiek deklarēts: Es nekad nebūšu kopā ar vecāku sievieti. Man nekad nebūs vīrietis ar brillēm. Es nekad neiepazīšos internetā. Tomēr finālā piepildās pretējais un abi ir laimīgi! Kādā brīdī cilvēks ir pārkāpis savu barjeru, pieņēmumu. Tajā visā ir liels spēks, pievilkšanās maģija.” 

DZIĻĀK UN APZINĀTĀK

Šī krīze ļauj un liek apstāties, padomāt, iedziļināties, saprast. Mēs visi mēģinām pieņemt notiekošo, pielāgoties, dzīvot tālāk. Ārkārtas stāvoklis jāmācās izmantot pašu labā, arī iepazīšanās jomā. “Izmaiņas tajā bija sākušās jau krietnu brīdi pirms krīzes. Laikmets ir īpašs ar to, ka tehnoloģiju attīstības dēļ iepazīties ir kļuvis vieglāk kā jebkad agrāk. Taču tas diemžēl nenozīmē kvalitāti – dominē kvantitāte,” vērojumos dalās speciāliste. “Fiziskās distancēšanās, pašizolācijas un karantīnas kontekstā iezīmējas vairākas priekšrocības: šis ir laiks, kad es varu enerģiju ieguldīt tajā, lai dziļāk iepazītu kandidātus, kuri saista manu interesi, bez spiediena uzreiz satikties dzīvajā. Pirmo posmu iespējams pastiept garumā, iepazīšanos padarot apzinātāku. Ja cilvēki tiekas aci pret aci, galveno lomu spēlē vizuālais faktors.” 

Terapeite min vēl vienu iepazīšanās problēmas dabisku atrisinājumu, pateicoties krīzes ietekmei: “Tagad sievietēm vairs nebūs jāuztraucas, ka viņš jau grib tikai seksu. Beidzot ir legāls iemesls attīstīt iepazīšanās stāstu bez fiziska kontakta, kārdinājuma pārgulēt. Tas ļauj atsijāt izklaides un vienas nakts sakaru tīkotājus no tiem, kuri vēlas ko nopietnāku – iepazīt otra būtību, veidot attiecības.”

ALTERNATĪVAIS RANDIŅŠ

Kaut arī divatā atrasties publiskās vietās pagaidām vēl ir atļauts (tiesa, ar 2 metru distanci), tie Evas klienti, kas šobrīd ir randiņu periodā, uz īstiem randiņiem neiet, ir piesardzīgi. “Nezinu, vai šajā situācijā kāds gribētu ar tikko satiktu svešinieku apķerties, bučoties… Parasti esmu PAR to, lai randiņš notiek iespējami drīz, nevis cilvēki marinējas virtuālā čatā, kamēr iestieg draugu zonā, no kuras pēc tam vairs nevar tik viegli izrāpties. Šoreiz krīzes apstākļi diktē citus noteikumus un mums ir jāspēj mainīt sava attieksme, saskatīt situācijas gaišās puses. OK, nevaram tikties klātienē, bet mierīgi varam sarīkot randiņu-videozvanu!”

Kad flirts no iepazīšanās platformas pārcēlies uz sarunu WhatsApp, Messenger vai īsziņām, kā sagatavošanos pirms nākamā soļa psihoterapeite iesaka vispirms sazvanīties pa telefonu, lai dzirdētu viens otra balsi un sajustu, vai abiem gribas reālāku turpinājumu. “Pēc tam var vienoties par virtuālo randiņu Skype, Viber, Zoom vai jebkurā citā aplikācijā ar videozvana iespēju. Forši, ja abi iesaistītie mazliet papūlas un pieiet tam radoši, piemēram, attiecīgi saģērbjas, uzkrāsojas, iededz sveces, fonā uzliek mūziku. Tas tomēr ir pirmais randiņš!” 

Kāda kliente piedzīvojusi interesantu randiņu pandēmijas apstākļos un ļāvusi padalīties idejā ar citiem. Viņi ar iecerēto satikušies dabā… katrs savā automašīnā! Pļāpājuši pa atvērtu logu, klausījušies viens otra mīļāko mūziku. Sieviete izspēlējusi viltībiņu – aizgājusi līdz bagāžniekam pēc ābola (lai taču viņš mani redz!). Puisis pēc tikšanās viņai uzrakstījis, ka tādu randiņu atcerēsies mūžīgi. 

ATSLĒGA – NEDALĪTA UZMANĪBA

Velkot paralēles ar terapiju, Eva atklāj, ka ārkārtas situācijas sākumā daudzi viņas klienti bažījušies – nez, kā tas būs no klātienes konsultācijām pārorientēties uz videosesijām tiešsaistē. Daudzi pat nepamēģinot nosprieduši, ka virtuālajā pasaulē jau nu gan neveidosies tiešais kontakts, saikne ar psihoterapeitu. “Tie, kuri noriskēja un pamēģināja, bijuši ļoti izbrīnīti un nonākuši pie secinājuma, ka vispār nekas nemainās, jo komunikācijā ar interneta starpniecību jūt to pašu, ko terapijas kabinetā,” stāsta speciāliste. 

“Tas ir manas attieksmes jautājums. Ja eju ar uzstādījumu, ka virtuālā tikšanās nav priekš manis, diez vai es šādā veidā sajutīšu klātesamību. Turpretī, ja esmu šeit un tagad, ja šo pusstundu, stundu vai divas veltu otram cilvēkam, tad tur nekā cita jau arī nav, kā vien es un mans randiņa biedrs. Protams, to pašu – nedalītu uzmanību – es gaidu no viņa. Saikni rada mana ieinteresētība par viņu. Tad kāda nozīme – mēs esam uz ielas, kafejnīcā, vai šeit, katrs savās mājās, un tomēr kopīgā enerģijas telpā. Visu to pašu, ko es iedomājos, ka par otru cilvēku varētu uzzināt īsta randiņa laikā, varu dabūt gatavu arī šādā formātā. Skaidrs, ka ar laiku videozvana potenciāls tiktu izsmelts, jo gribas taču vienam otru sajust fiziski, kaut vai pasmaržot. Bet krīzes laikam, kas reiz noteikti beigsies, šī ir ļoti laba pagaidu opcija.”

RADĪT KOPĪGU STĀSTU

Turpinot par fizisko aspektu, randiņošanai virtuālajā pasaulē neapšaubāmi ir kāds trūkums – nav iespējams sajust otra pieskārienu, smaržu, skūpstu, garšu, ķermeņa valodu, kustību īpatnības. Bet, ja cilvēks ir nopietni iepaticies, sirds pēc tā visa ilgojas. Eva bilst, ka neesot no vecmodīgajiem psihoterapeitiem, kas uzskata – līdz pirmajam seksam drīkst nonākt tikai pēc trim mēnešiem un punkts: “Es vienmēr saku, ka seksam nav noteikta termiņa – tās ir katra individuālās attiecības ar viņa vērtību skalu. Seksam jābūt ar stāstu, ko veido mūsu abu kopīgās atmiņas, piedzīvotā enerģija. Šobrīd ir perfekts laiks, lai to bāzi radītu, jo apkārt notiekošais jau ir viens liels piedzīvojums.”

Ja ir visi priekšnoteikumi, tikpat labi mīlēšanās varot spontāni atgadīties arī pirmajā randiņā: “Mēs pastaigājamies pie dabas krūts, ir vasara, karsts, uznāk negaidīta lietusgāze, pūš stiprs vējš. Mēs skrienam, smejamies, meklējam, kur patverties, izmirkstam. Aizelsušies ieskrienam pamestā siena šķūnī, rodas dabiska vēlme vienam otru sasildīt un tieši tur uznāk tā kaisle. Mums aiz muguras jau ir vesels piedzīvojums, un sekss tam ir skaists, loģisks turpinājums.”

TRAUKSMAINĀ NENOTEIKTĪBA

Pandēmijas laika valdniece ir nenoteiktība – tā daudzos rada trauksmi, jo neviens skaidri nevar pateikt, kas būs. Nezinām laika nogriezni, kad viss beigsies, kā tas beigsies un kādu iespaidu atstās ne tikai uz mūsu personīgo, bet visas planētas dzīvi. Šajā procesā ir iesaistīts ikviens. “Līdz ar to cilvēkam gribas vismaz kādu noteiktību, konkrētību, stabilitāti kaut vai savā privātajā dzīvē. Ja patlaban es neesmu attiecībās – tas tiek uztverts kā papildu nenoteiktības apstāklis,” skaidro speciāliste. 

Krīzes situācijas var radīt vēlmi iet izmisuma soļa lēmumu pavadā, par visām varītēm bēgot no vientulības, jo – kā tad es varēšu viens iztikt? “Ļoti negribētos, lai šajā laikā notiek piespiedu iepazīšanās, attiecības,” par riskiem brīdina psihoterapeite. “Lūk, tāpēc, ka ir tāds smags laiks, es atgriezīšos pie sava bijušā. Ai, nu man jau tas puisis nemaz tik ļoti nepatīk, bet labāka varianta šoreiz vispār nebūs, paskat, kas tagad darās pasaulē! Ja ir šitik slikti, vismaz būšu kopā ar kādu zināmu. Labāk tā, nekā nekā,” –  šāds domu gājiens un rīcība esot izplatīta un neveselīga. 

IZMISUMA LAMATAS 

Tas diemžēl nav labākais starts – iet attiecībās ar pulsējošu vientulības sajūtu. Ja partnera meklējumi ir izmisīgi, ļoti viegli iekrist lamatās. “Lai par katru cenu dabūtu kādu sev blakus, es vairs neņemu vērā savas vērtības, pārbīdu personīgās robežas. Likumsakarīgs rezultāts šādai rīcībai būs atkarīgas, pieprasošas attiecības ar nesaderīgu partneri. Tajās viens otram pastāvīgi bakstīs ar pirkstu – tu man neesi pietiekami labs, jo nedod to un to,” Eva ieskicē drūmāko scenāriju. “Ja mana vientulība ir kaucoša, ja tiešām jūtos visas pasaules pamesta un atstumta, tad tā vietā, lai taisītu profilu Tinderī, prātīgāk būtu noorganizēt online randiņu ar psihoterapeitu.” 

Krīzes apstākļos darbojas tie paši iepazīšanās noteikumi, kas jebkurā citā laikā: “Pirmkārt, jāmeklē saderīgs partneris, kurš atbalstīs manas vērtības un kura vērtības atbalstīšu es, jo tikai tā mēs būsim spējīgi veicināt viens otra izaugsmi. Otrkārt, no iespējamās vilšanās sajūtas izvairīties palīdzēs tas, ka iepazīšanās procesu uztveru arī kā sevis iepazīšanu. Lielākais ieguvums – ar katru jaunatklātu cilvēku, lai kāds arī nebūtu iznākums, iespējams uzzināt ko vairāk par sevi, tā tuvojoties izpratnei par to, kādas tad attiecības es īsti vēlos.”

KAS SLĒPJAS AIZ VIENTULĪBAS?

Karantīnā, pašizolācijā cilvēks šķietami var justies vēl vientuļāks, jo iztrūkst fiziskā kontakta ar citiem, taču svarīgi ir saprast, ka fiziskā vienatne nebūt nenozīmē vientulību. Tieši pretēji – sociālajai distancei vajadzētu radīt vēl lielāku dvēselisku tuvību un kopības sajūtu ar SAVIEM cilvēkiem, īpaši jau mūsdienu tehnoloģiski attīstītajā pasaulē. 

“Kā saka K. G. Jungs, visātrākais ceļš uz vientulību ir nerunāt ar apkārtējiem par sev patiesi svarīgo. Ja es ikdienā kopju un uzturu saikni ar tuvajiem (ģimeni, draugiem, kolēģiem, kaimiņiem), komunicēju par sev nozīmīgām lietām, ieklausos tajā, kas ir svarīgs viņiem, tad esmu patiesās attiecībās ar sevi un labā izejas pozīcijā partnera meklējumos. Tādā gadījumā iepazīstoties esmu gatava dalīties ar to, kas man ir, nevis pieprasīt otram – aizpildi manu vientulību!” terapeite izklāsta pandēmijas laikmeta mācību tiem, kam aktuāla apzināta iepazīšanās. 

Vientulības sajūta, Evasprāt, patiesībā signalizē par kaut ko citu: “Tātad dzīvoju ar pārliecību, ka par mani neviens nerūpējas. Bet šobrīd visa pasaule ir sadevusies rokās, lai atgādinātu par eksistenciālo jautājumu (kura atbildē smelties resursu): “Kā es PATI rūpējos par sevi un attiecībām ar apkārtējo pasauli?” Šis ir svarīgākais jautājums, gan uzsākot iepazīšanas periodu, gan esot attiecībās.”

Jebkuras attiecības ir darbs mūža garumā, mācoties būt dialogā ar otru un vienlaicīgi – saskarsmē ar savu kodolu, dvēseli. Bet ko īsti nozīmē “būt ar sevi, veidot un kopt attiecības ar sevi”? Vai zini tos bezgala skaistos, aizkustinošos, pilnasinīgos brīžus, kurus gribas apturēt un iekausēt stikla lodītē? Mirkļus, kad jūties dzīvs un līdz galam tu pats… Lūk, runa ir tieši par tiem – gan esot ar kādu pārī, gan attiecību starpbrīžos! Kopā ar psihoterapeiti Evu Ratfelderi, kura specializējas attiecību jautājumos, palūkosimies uz vienatnes un vientulības tēmu caur eksistenciālās terapijas prizmu.

PIESKARTIES DZĪVEI

“Ir vērtīgi uzdot sev jautājumu – kā es protu sazināties ar dzīvi? Kāda ir mana valoda? Kā es sevi paužu? Vienam tā atklājas gleznošanā, kūku cepšanā, citam dziesmā vai dejā, vēl kādam – mājas būvniecībā, dārza darbos vai ceļošanā,” psihoterapeite ieskicē virzienus, kuros cilvēka “es” piedzīvo saskarsmi un veido attiecības ar apkārtējo pasauli.

Gluži kā spēles laukums, arī mūsu dzīve ir sadalīta vairākās jomās. Ja aktuālās tēmas, ap kurām grozās ikdiena, ir tikai dažas, piemēram, mājas un darbs, cilvēka saziņa ar dzīvi šādā gadījumā ir vienveidīga, nabadzīga, līdz ar to dialogs ar sevi veidojas ļoti ierobežots. Tiklīdz kaut kas noiet greizi vienā no sfērām, nekā daudz jau pāri nepaliek, un visa dzīve sāk likties kā liela neveiksme. Turpretī tiem, kuri aktīvi kopj vairākus lauciņus savā pasaulē (tā var būt ģimene, hobiji, pašizaugsme, izklaide, veselība, sports, karjera, izglītība, ceļojumi, labdarība utt.), saziņas valoda ar dzīvi ir bagāta un daudzveidīga, arī skatījums uz sevī un apkārt notiekošo – plašāks.

“Ikvienai no šīm jomām es atdodos un kaut ko atklāju par sevi, tādēļ ir svarīgi tās izkopt un apzināties. Gruzīnu filozofam Merabam Mamardašvili pieder viedi vārdi: Kā dzīvot, liekot sevi kopā? Lūk, kur ir ietverta atbilde jautājumam par attiecībām ar sevi! Kā es rūpējos par to, lai manā dzīvē būtu dažādas jomas? Kā es savācu sevi kopā, sajūtu dzīvi, pieskaros tai un pulsēju tajā? Formula ir tāda: caur dzīvi es runāju ar sevi. Jo vispusīgāki esam, jo daudzveidīgāku mozaīku radām. Tomēr nevajadzētu iebraukt otrā grāvī – salikt nesamērīgu lielu puzli, kurā sevi vairs nav iespējams aptvert, un pazaudēties tajā,” uzskata Eva.

VIENTULĪBAS ELPA 

Pandēmija ir parādījusi, ka tieši krīzes brīžos daudzu prātos uzpeld doma “Kā atrast sevi? Kā būt komfortā, esot ar sevi? Kā nejusties vienam?” – galvenokārt to rosina fiziskā distancēšanās un izolācija. Ja cilvēki sev atbildētu godīgi, izrādītos, ka viņi jutās vientuļi arī pirms Covid-19 laikiem: “Atšķirība ir tāda, ka uzradās apstākļi, kam uzvelt vainu. Tomēr tas ir pašapmāns – esmu vientuļš tikai tāpēc, ka nošķirts no citiem. Es varu atrasties starp 100 cilvēkiem un sajusties kā vienīgais uz pasaules, un varu būt viens pats mājās, bet nejusties vientuļš.” 

Hmm, vai vispār ir iespējams nebūt ar sevi? Psihoterapeite atklāj, ka ir gan: “Ja padomā loģiski, ar vēsu prātu – absurds jautājums. It kā taču ar sevi ceļos, pavadu dienu un eju gulēt, turklāt daru to visu mūžu, bet ne vienmēr dzīvoju kontaktā ar iekšējo būtību… Tā var gadīties indivīdiem, kuri sevi nav iepazinuši un apzinājušies, ir viegli ietekmējami vai ātri saplūst ar līdzcilvēkiem (partneri, bērniem, vecākiem, draugiem), sākot dzīvot svešu dzīvi. Ir izveidojies kaut kāds pārrāvums, ja cilvēkam aktualizējas šis jautājums.”

Dzirdēt sevi – tas, protams, nav ērti. Lai nebūtu jāpavada laiks vienatnē, ļaudis mēdz no tās bēgt, meklējot patvērumu ilūzijās (sociālajos tīklos, datorspēlēs, seriālos, atkarību izraisošās substancēs, toksiskās attiecībās, darbaholismā un citur). “Vieglāk ir gaidīt like feisbukā vai instagramā, jo šāds akcepts šķietami apstiprina manu esamību – es vairs neesmu viens. 

Interesanti – pat ejot pie psihoterapeita, nevar aizbēgt no vientulības. Arī viņa kabinetā nākas ar to sastapties aci pret aci un strādāt ar tiem pašiem sāpīgajiem jautājumiem,” novērojumos dalās speciāliste. Skaidrs, ka atrisināt vientulības jautājumu neietilpst terapeita kompetencē, toties viņš var būt uzticams pavadonis ceļojumā uz atbildes rašanu. Tas ir ļoti intīms process un dažkārt arī ne visai ērts, bet ved uz pieaugšanu, kas, savukārt, nozīmē atbildības uzņemšanos par savas dzīves autortiesībām.

RUNĀ, UN TEVI SADZIRDĒS

Dzīvē nemēdz gadīties tā, ka uz galvas pēkšņi uzkrīt vientulība. “Tas ir mans iekšējs, individuāls pārdzīvojums, ne fakts vai notikums. Katram – pavisam cits, jo mūsu problēmas ir atšķirīgas. Vientulība nozīmē, ka man nav ar ko dalīt savu bēdu, nav kam to uzticēt. Tā ir reāla šķietamība, ka esi viens kādas situācijas, problēmas priekšā,” bilst Eva. “Man neizdodas runāt par to, kas man ir svarīgi. Pat ja varbūt izdodas, es nesaņemu pretī ausis, kas mani dzird. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki nāk terapijā.” 

Jebkurš klients savā problēmā jūtas vientuļš, nesadzirdēts, viņam nav bijis ar ko izrunāties. “Piemēram, sievietei var būt sāpe par to, ka gadi rit, bet attiecību kā nav, tā nav. Viņu uztrauc drūmā perspektīva, ka partneri atrast vairs nebūs iespējams un visu mūžu viņa paliks viena. Sarunā ar draudzeni, viņa negūst to, ko gaidījusi, bet gan – Par ko tu runā? Stulba esi? Paskaties uz sevi spogulī, ar tevi viss ir kārtībā! Kā tu vispār vari palikt viena? Diemžēl šāda atbilde nenoņem iekšējo pārdzīvojumu, bailes, ka nepiepildīsies sapnis par attiecībām. Tad nu terapija ir pēdējā instance, kur cilvēks cer būt sadzirdēts,” atklāj speciāliste.

Terapijā netiek strādāts ar vientulību kā tādu, bet gan ar dažādām problēmām. “Cilvēkam, teiksim, rodas sajūta – ja es tagad būtu ar kādu kopā, vairs nejustos vientuļš un visu atrisinātu. Manā dzīvē vajag attiecības! Tad šī problēma neeksistēs. Tas, protams, ir mānīgi. Jā, attiecību sākums būs saviļņojošs, taču ne turpinājums, jo problēma, kāpēc viņš jūtas vientuļš, nav atrisināta saknē. Tāds cilvēks arī attiecībās ar otru diemžēl atradīs iespēju, kā justies atstumtam, nepieņemtam.” 

IEDOMU BUBULIS

Tā sauktais sabiedrības spiediens patiesībā signalizē par to, kā mēs katrs pats sevi izjūtam, un bieži vien ir tikai iedomāts bubulis. Ja savās acīs redzi sevi nevērtīgu, jo tev nav partnera, tad, protams, ka arī apkārtējie tevi nemaz savādāk nevarēs uztvert. “Mani taustekļi būs vērsti virzienā, kas uztvers vēstījumus, ka visa sabiedrība man uzspiež, lai es būtu attiecībās. Ja es aizbraucu uz kāzām, kur pārsvarā ielūgti pārīši, un esmu viena, man liksies, ka visi rāda uz mani ar pirkstu – re, viņai nav vīrieša, viņa vienīgā šajā ballītē ir bez otras puses!” ticamāko scenāriju ieskicē psihoterapeite. 

“Sieviete, kura ir ieciklējusies savu vērtību mērīt pēc tā, vai viņai blakus ir otrs, nekādi nespēj iedomāties – citi īstenībā apbrīno to, ka viņa ir spējīga savu dzīvi veidot viena.” Eva iedrošina lauzt tā saucamo sabiedrības viedokli un parādīt, ka ir iespējams būt vienam, pašpietiekamam un piepildītam: ”Varbūt tai tantei, kurai sākotnēji tas likās fui, viedoklis mainās tieši manis dēļ… Sabiedrības spiediens dzīvo tikai un vienīgi mūsu pašu galvās.” Speciāliste atzīst, ka viņai daudz sāpīgāk ir par tiem cilvēkiem, kuri jūtas vieni attiecībās, jo viņi tajās ir nesaderīgi, nesadzirdēti, nesaprasti. 

Ir vēl kāds jautājums, ko uzdot sev, ja šķiet, ka vientulība žņaudz un nelaiž vaļā, un tas skan šādi: “Kā priekšā es esmu bezspēcīgs?” Evai reiz bijusi kliente, kas baidījās ceļot viena. Dāma pēc šķiršanās no vīra pārdzīvoja, ka viņai vairs nav mīļotā cilvēka, ar kuru, kā ierasts, kopā doties pasaules atklājumos. Visiem draugiem bijušas ģimenes, un neviens no viņiem nav varējis sastādīt viņai kompāniju.

“Klientei likās, ka ceļot ir iespējams tikai ar savu cilvēku. Prātā bija nostiprinājusies pārliecība – es varēšu ceļot vien tad, ja man būs partneris. Viņa jutās bezspēcīga savas vientulības priekšā. Galu galā izrādījās, ka problēma ir dziļa un eksistenciāla. Zem bailēm no ceļošanas vienatnē atklājās īstais iemesls – bailes no dzīves. Terapijā meitene atguva drosmi dzīvot un sāka ceļot solo. Viņa iepazinās ar citiem ceļotājiem, pievienojās tiem grupas tūrē uz Maroku un mājās atbrauca ar āķi lūpā,” gandarīta stāsta speciāliste.

PAUZE KĀ DĀVANA

Evasprāt, ir ļoti svarīgi pabūt vienam pauzē starp dažādām attiecībām: “Pirmkārt, jāsaprot, kas nenotika attiecībās, kurās es biju, kāpēc tās sevi izsmēla? Ir viegli vainot otru, bet vajadzētu tomēr parakt dziļāk. Vienatnes posms ir piemērotākais laiks, lai paanalizētu, kāpēc mēs izšķīrāmies, kas mani attiecībās neapmierināja, kā es to paudu partnerim. Otrkārt, tas palīdzēs apjaust, kādas attiecības vēlos nākotnē, jo nu jau man ir izveidojusies pieredze, uz kuras bāzes radīt kaut ko labāku.”

Partnerattiecības ir viena no minētajām jomām, caur kurām cilvēks pieskaras dzīvei. Ja liekas, ka, izirstot saitēm ar mīļoto, dzīve ir apstājusies, jāuzdod sev jautājums: “Kāpēc tā? Kādēļ attiecības bija kļuvušas par visu manu dzīvi?” Tikai brīdī, kad apzinies, ka tavas pasaules pilno bildi veido vēl daudz dažādu jomu, kurās ieliec sirdi, tu patiešām esi gatavs dalīties ar otru. Sajūta, ka esi iekšēji bagāts, piepildīts, gribošs dot, ir katalizators gatavībai jaunām attiecībām.

Lai arī nav patīkami sadzirdēt sāpīgos jautājumus, kuru priekšā jūties vientuļš, psihoterapeite tomēr pastāv uz to, ka būt ar sevi ir svētīgi, un iesaka beidzot atļauties šo greznību – izjust vientulību līdz kaulam: “No eksistenciālā skatu punkta vientulība mums ir ļoti nepieciešama, jo tikai ciešā kontaktā ar sevi cilvēks spēj sadzirdēt, kas viņam ir patiesi svarīgs. Ja vientulību uzlūko kā resursu, no tās var gūt labumu.” Viņa aicina brīvās sirdis būt lepnām par vienatnes periodu: uztvert attiecību neesamību kā savai attīstībai izdevīgu pagaidu stāvokli, svētību, dāvanu un izmantot to gudri.

Lai arī psihoterapeiti visā pasaulē ir gana daudz runājuši par miermīlīgu šķiršanos, Latvijā šāds attiecību pārtraukšanas modelis vēl nav tik pazīstams, apspriests un piekopts. Terminu “apzināta šķiršanās” plašākai publikai dzīvē uzskatāmi demonstrēja Gvineta Paltrova, pirms pieciem gadiem šķirot laulību ar grupas “Coldplay” solistu Krisu Mārtinu. 
Visprecīzāk šo parādību formulē Katrīnes Vudvardas definīcija: “Tā ir pāra labā griba, dāsnums un cieņa vienam pret otru. Katrs šajā no procesā iesaistītajiem cenšas nodarīt minimālu kaitējumu sev, otram un bērniem, ja tādi ir, kā arī apzināti rada jaunas savstarpējas vienošanās un struktūras, kas sniedz ieguvumu abām pusēm. Tādējādi, virzoties tālāk dzīvē, ikviens no viņiem var atsperties no šīs situācijas un augt.” 
Arī psihoterapijas speciāliste Eva Ratfeldere, eksperte eksistenciālajā terapijā, tic šādam šķiršanās scenārijam un, strādājot gan ar pāriem, gan individuāliem klientiem, aizvien biežāk saskaras ar to savā praksē.

1. Kāpēc pāri mūsdienās šķiras vairāk un biežāk? 

Ja pārlapojam dzimtas albumus, fotogrāfijās redzam, ka senāk cilvēki jau 40 gados izskatījās novecojuši. Viņu laikmetā nodzīvot kopā visu mūžu, kas bieži aprāvās ap šo gadu skaitli, bija daudz vienkāršāk. Šķiršanās biežumu un popularitāti ietekmē mūsdienu dzīvesveids, sievietes vārda brīvība, iestāšanās par savām tiesībām. “Vājais dzimums” ir kļuvis morāli un finansiāli pašpietiekamāks, sievietei vairs nav tik lielas bailes dzīvot vienai. 

Kādreiz bija pieņemts uzskatīt, ka laulība – tas ir tāds kā nerakstīts līgums, kurā atrunāts, kādas tiesības ir abiem laulātajiem. Mūsdienu tikumi šo līgumu liek pārvērtēt, blakus tiesībām kļūt par vecākiem, tiesībām uz kopīgu mantu un īpašumu pierakstot arī tiesības uz baudu, seksuālo iekāri. Tas ir loģiski. Pāru terapijā es pati novēroju, par ko cilvēkiem ir vislielākā sāpe – ka partneris mani vairs nepamana, mūsu starpā ir pazudusi kaisle, interese vienam par otru. 

Cilvēkiem ir pavērušās iespējas, piemēram, saprast, ko viņi vēlas no attiecībām. Beidzot arī sievietei ir balss un viņa atklāti pauž, ka nevēlas būt tikai mātes un sievas lomā, kas izpilda pienākumus, bet grib gūt baudu. Agrāk, vēsturiski, neviena dāma nedomāja par orgasmu. Cik filmās ir redzēts, ka sieviete ietu pa kreisi? Cik daudz literatūrā, mākslas darbos attēlots, ka viņa rūpētos par savu baudu? Pārsvarā tā bija mājās nomocījusies sieva, kamēr uz bordeļiem apmierināties gāja vīrieši. 

Visbiežāk šķiršanās iniciators ir sieviete, vismaz manā praksē. Domāju, ka tā jau ir tendence. Pastāv stereotips, ka vīrieši ir seksuāli aktīvāki, kamēr daiļā dzimuma pārstāves pārsvarā negrib seksu. Tā nepavisam nav taisnība! Sieviete vienkārši nav gatava samierināties ar tādu seksu, kāds viņai tiek piedāvāts laulībā. Šodien sieviete ir tā, kas saka: “Tāds kontakts un seksuālā dzīve mani vairs neapmierina!”

Izgaismojas jaunā laikmeta galvenā iezīme – mēs saprotam, ka laulībā var eksistēt arī kaut kas vairāk par mantisko aspektu, garīgo saikni, drošību, faktu, ka mūs saista bērni. Taču te ir viegli iebraukt otrā grāvī, sākot no partnera pieprasīt pārāk daudz. Attiecību terapeitei Esterei Perelai pieder vērtīga atziņa: “Mēs no viena partnera sagaidām to, ko mums kādreiz varētu sniegt vesels ciems.” Pieņemam, ka viņš būs mīļotais, brālis, tēvs, māte, psihoterapeits, draudzene, šoferis un bērnaukle vienā personā. Nostājamies pozīcijā “Piepildi mani, lūdzu!”, un tas notiek tad, ja neesam pašpietiekami, nobrieduši kā personības.

2. Kādas pazīmes parasti liecina, ka šķiršanās ir vienīgais optimālais risinājums?

It kā pašsaprotami, tomēr, pirmkārt, tas ir vienīgais risinājums, ja attiecībās notiek vardarbība un klaja otra pazemošana. Man terapijā ļoti bieži nākas strādāt ar klientu ilgstoši, iekams tiek saņemta drosme pārtraukt vardarbīgas attiecības.

Nereti sastopu pārus, kurus visi apkārtējie uzskata par ideālo savienību, taču viņu starpā jau ir parādījusies sajūta, ka atrodos vienā gultā ar otru, bet nevaru viņu vairs saredzēt pat ar tālskati, jo kaut kas ļoti būtisks ir pazudis. Filozofs Kirkegors ir teicis, ka “parasti pašu svarīgāko mēs pazaudējam nepamanot”, tieši tāpēc apzinātība attiecībās ir tik nozīmīga, turklāt jau no pirmās satikšanās dienas.

Vēl ļoti nozīmīgs faktors ir pāra saderība, kas rodas no kopīgas sajūtas, ka attiecībās ir izaugsme un tiek atbalstītas katra partnera svarīgākās vērtības. Ja tas viss ir nobrucis vai nekad nav pastāvējis, tad šie ir ļoti spēcīgi signāli jautājumam “Vai mums ir vērts tā turpināt dzīvot?”.

Pirms galīgā lēmuma pieņemšanas būtu svarīgi apmeklēt terapeitu kaut vai individuāli, lai kopīgi ar speciālistu apzinātu, kādi tad ir mani attiecību veidošanas “musturi”. 

3. Ir jēdziens “sapņu kāzas”. Kāda varētu būt “sapņu šķiršanās”?

Protams, brīdī, kad uzsākam attiecības vai precamies, mēs nedomājam par šķiršanos. Tai pat laikā – jauki, ja mēs varētu būt atvērti idejai, ka cilvēks man nepieder. Interesants simbols tam ir tauriņš uz plaukstas. Dzīvās radības skaistumu un grāciju iespējams baudīt tikai tad, kad plaukstu tur atvērtu. Kolīdz paņem tauriņu sev, viņš mirst. Tāpat ir ar partneri – kad piesavinos īpašumtiesības, paņemu otru sev, kaut kas ļoti svarīgs mūsu saiknē nomirst. Esot attiecībās, ir grūti dzīvot vienai dienai, būt pastāvīgā gatavībā, ka tās var izjukt. Jo kā gan mēs tad varam kaut ko plānot uz priekšu? Esam taču ģimene, iekrājam naudu, kaļam nākotnes plānus… 

Arī laulību ceremonijā izskan vārdi, ka būsim kopā, līdz nāve mūs šķirs. Mēs nekādi nevaram solīt, ka tieši šādas attiecības, kā tagad, tās turpināsies mūžīgi – ar bangojošām jūtām, seksu, kopīgu sadzīvi, nākotnes plāniem utt., bet tas, ka mūsu starpā vienmēr paliks nesaraujama saikne, ir fakts. Brīdī, kad šo frāzi paužam, mēs neapzināmies, cik patiesus vārdus sakām.

Saikni gan nevajadzētu jaukt ar saiti (kad jūtos otram piesiets) vai nastu (smagums, kas no vienām attiecībām tiek pārnests uz citām). To atšķirt palīdz jautājums “Kā šis cilvēks, kuru tagad saucu par bijušo, ir bagātinājis manu dzīvi?”. Pie manis vēršas arī ar tādiem jautājumiem. Cilvēks saprot, ka viņā ir neizturams aizvainojums, dusmas, vainas sajūta u.tml., tomēr apzinās, ka ir svarīgi pieņemt kopā piedzīvoto kā svētību. Tikai pēc šādas atklāsmes iespējams sastapties ar piedošanas procesu: es atbrīvojos no saites, nastas, bet iegūstu saikni, kas turpmāk rotās manu dzīvi. 

Šķiršanās jebkurā gadījumā vienmēr būs sāpīga. “Sapņu šķiršanās” varētu būt tāda, kas nesagrauj un neizposta kopā būvēto, bet ir saudzīga pret abām pusēm. Tāda, kur cilvēks no attiecībām neiziet kā zaudētājs (kad liekas – viss notikušais ir bijis nulles vērtībā). Mūsu gūtā pieredze nevar tikt uzskatīta par “neko”! Attiecībās ir augts, iespējams, ar otra atbalstu pabeigta kāda izglītības iestāde, piedzimuši bērni, partneri kļuvuši par vecākiem, iegūti jauni radi un draugi, būts blakus otra slimībā, grūtajos brīžos. Un tad pēkšņi vienā dienā mēs tam uzliekam vienādības zīmi ar “neko”, nulles pozīciju… 

“Sapņu šķiršanās” gadījumā drīzāk viss minētais ir ieguvums, vērtību bagāža. Te liela nozīme ir pateicības pozīcijai. Pateikt paldies šai pieredzei, jo esmu aptvēris, ka dzīvē neko nedrīkst uztvert kā pašsaprotamu, īpaši otra cilvēka klātbūtni. Ir mazliet jāpacenšas – nevis tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka es gribu otra dienu padarīt labāku. Un nākamajās attiecībās jau varu startēt ar iegūto pieredzi, izieto mācībstundu. 

4. Kas atšķir apzinātu šķiršanos no “neapzinātas”?

Neapzināta šķiršanās parasti norit, kad otrs cilvēks tiek uzskatīts par visu problēmu sakni un pastāv ticība ilūzijai – ja tagad izšķiršos, nākamās attiecības noteikti būs labākas. Šķirties neapzinātībā nozīmē neuzņemties nekādu atbildību par savu artavu esošajās attiecībās, nepaanalizēt, kāpēc esmu piesaistījis tieši šādu partneri, kādu svarīgu vērtību sadursme ir notikusi, kā attiecībās tika paustas un uzklausītas vajadzības, kāpēc otrs cilvēks manā klātbūtnē izrādījis šādu uzvedību, kā arī atstāt ēnā arī citus svarīgus jautājumus. Ja atdalīšanās process norit neapzināti, attiecības ar nākamo partneri diemžēl var izrādīties tādas pašas vai vēl sarežģītākas. 

Tāpat par neapzinātību liecina, ka notiek manipulācijas ar bērniem. Tas, kurš nav šķiršanās procesa iniciators, visbiežāk bērnus izmanto, lai sāpinātu otru. Tā ir ļoti nežēlīga rīcība, īpaši jau pret bērniem, pilnīgi nerēķinoties, kādas sekas tas atstās uz viņu dzīvi.

Esmu pamanījusi, ka par lielu problēmu mēdz izvērsties neapzināšanās, kādu maksu esam gatavi maksāt par izvēli “šķiršanās”. Te, protams, nav runa tikai par finansiālo pusi, bet arī šo faktoru nedrīkst aizmirst. Var gadīties, ka cilvēks atskārš – viņam nav ne fizisko, ne garīgo resursu tik grandiozam dzīves pagrieziena punktam.

5. Ko darīt, ja otrs šķiroties ir tik ļoti dusmīgs, vīlies un aizvainots, ka nav gatavs mierīgai sarunai? Ar ko sākt?

Svarīgi saprast, ka šķiršanās iniciators ir izgājis cauri noteiktam iekšējam procesam, viņa lēmums jau kādu laiku ir briedis, taču partnerim paziņojums var būt kā lavīna, kas apgriež dzīvi kājām gaisā. Pastāv iespējamība, ka paziņojuma brīdī otrs piedzīvo šoku. Jāņem vērā arī tas, ka parasti iniciators šķiršanos uztver kā iespēju, jaunu dzīves sākumu, savukārt otram tas sākotnēji šķiet totāls zaudējums, un tiek izjusta liela pretestība šo informāciju uztvert. Šoka stāvoklī nav iespējams saskatīt nekādus ieguvumus, kas savukārt iniciatoram liekas acīmredzami. Šķiršanās ierosinātājam ir jābūt ļoti saprotošam, ka otram būs nepieciešams laiks, tātad pacietība šajā situācijā ir galvenais atslēgvārds.

Ļoti svarīgi ir, kā es partnerim pasaku par lēmumu šķirties, runājot par sevi, neapvainojot otru. “Tu mani vairs neuzbudini. Mūsu starpā vairs nekā nav. Es nejūtos tavā priekšā kā vīrietis/sieviete” – ir ļoti apvainojošas frāzes, ko cilvēks, ar kuru es esmu dzīvojis kopā, kam esmu veltījis daļu sava mūža, nav pelnījis saņemt. Tā ir atbildības uzvelšana otram. Tādēļ forma, kādā es paužu savu lēmumu, ir no svara.

Nav universālas instrukcijas, ar ko sākt, bet doma varētu būt aptuveni tāda: “Es redzu, ka mūsu attiecībās nav piepildījuma un zinu, ka situāciju vairs nevar vērst par labu. Šādi tas nevar turpināties, jo neviens no mums nav laimīgs.” Ļoti liela varbūtība, ka partnerī dzirdētais raisīs ļoti spēcīgas emocijas, vārdus. Galvenais “nebliezt” pretī ar to pašu, bet skaidri pateikt, ka negrasos tevi apvainot, bet rūpēšos, lai attiecības transformējas cilvēcīgā veidā. 

Tāpat liela nozīme ir vēstij, ka lēmums ir pārdomāts un tas nemainīsies (otram jādzird, ka netiek dotas liekas cerības, kas procesu var vērst vēl sāpīgāku). Šai brīdī vēl nevajadzētu sasteigti apspriest mantas dalīšanu, jautājumus par bērnu aprūpi un citām sadzīviskām lietām, bet gan darīt zināmu sekojošo: “Es uzticos, ka mēs varam izšķirties cilvēcīgi. Esmu gatavs gaidīt, kad mēs abi varēsim runāt par abpusēji svarīgiem jautājumiem, kas skar mūsu nākotni.”

Ir labi apzināties, ka arī tagad, šķiroties, mūsu attiecības “notiek” (tās pārtop), un pieiet visam ar attieksmi – ko es no tā varu mācīties? Tas, kā es šo visu novadīšu, ietekmēs manas nākamās attiecības. Ja otrs vēl nav gatavs un negrib piedalīties transformējošajā procesā, tas, kā es par to jūtos, ir mana atbildība. 

Pat gadījumā, ja partneris reaģē ar vārdiem “Es tevi neieredzu, ienīdīšu līdz mūža beigām, nekad nepiedošu!” – man nav jāatbild ar to pašu. Viņš tā izturas pret mani, un tāpēc es tagad esmu šitāds – tā ir ļoti bērnišķīga pozīcija. Pieaudzis cilvēks pats uzņemas atbildību par savām jūtām, neatkarīgi no otra reakcijas. Mums ir jāmācās atbildēt, nevis reaģēt. Ja es neprotu kontrolēt savas reakcijas, tad vienmēr varu uzņemties atbildību, atgriežoties pie situācijas un otram atvainoties par to, kāda reakcija man bijusi. 

6. Kā lai par lēmumu šķirties otram paziņo maksimāli saudzīgi? 

Precoties vajadzīgi divi, bet, lai izšķirtos, pietiek, ja šo lēmumu pieņem viens. Jā, tā ir zināma asimetrija. Taču šķiršanās nebūt nav vienpersoniska. Tas ir process, kurā piedalās abi (pat vairāki – jo iesaistīti ir arī bērni, radi draugi, mājdzīvnieki, dažreiz pat kolēģi). 

Civilizētā pasaulē būtu jāpiedomā, kā es varu darīt zināmu savu lēmumu pēc iespējas saudzīgākā un salīdzinoši atklātā veidā. Tas nozīmē, ka, attiecībām transformējoties, mēs joprojām rūpējamies viens par otru. Es izrādu interesi, kā otram klājas un kā vēl es varu palīdzēt. Tomēr jāpatur prātā, ka nevaru būt atbildīgs par otra cilvēka sāpēm, jo nekad nevarēšu izsāpēt otra vietā. Tas allaž būs katram savs “mājasdarbs”. 

Šķiršanās procesam nav iespējams iziet cauri ātri, efektīvi un bez sāpēm, kā maldīgi varētu likties, dzīvojot patērētāju sabiedrībā. Šis ir liels izaicinājums, kad pie manis atnāk cilvēki krīzē pēc šķiršanās un sagaida no terapijas “ātri, efektīvi un nesāpīgi” tabletīti, jo visapkārt taču šo formulu reklamē. Man tad jāapbēdina, ka tas nebūs iespējams. Skaidrs, ka gribas ātru un ērtu risinājumu pārdzīvošanas, izsērošanas posmam. Vienkārši piedot un atlaist. Un tad vēl kāds no malas pabiedē: “Ja nepiedosi, saslimsi!” Piedošana transformē iegūto pieredzi, bet tas nenotiek pēc burvju mājiena.

7. Ko šķiršanās iniciatoram iesākt ar vainas sajūtu, kas seko pa pēdām?

Kad speram tik atbildīgu soli dzīvē, par kuru var teikt “pirms” un “pēc”, mums rodas vainas sajūta, īpaši, ja tajā ir iesaistīti citi cilvēki. Mēs ļoti baidāmies no vainas sajūtas, tāpēc sevi ieliekam simboliskā cietoksnī. Tieši šeit ir radušies vārdi “ciet – ciešanas”. Es pats sev kļūstu par ķīlnieku. Kad izjūtu vainu, man sāp, un tas var būt smagi. Paštaisītajā cietoksnī es palieku nejūtīgs, cietējs – eksistējošs, bez dzīvības pazīmēm. Mums, cilvēkiem, ir tikai viena poga “emocijas”. Ja esmu ciet, es ne tikai nejūtu sāpes, bet vairs arī nejūtu prieku. 

Lielu lēmumu pieņemšanas brīdī nav iespējams nejust vainu, tā nāk līdzi mūsu cilvēces programmai. Te atkal jārunā par atbildības uzņemšanos, gatavību apzināties – jā, man sāpēs, bet es dzīvošu. Un arī otrs turpinās dzīvot. Ja bažījos, ka partneris bez manis neizdzīvos, tad par ko gan es vispār viņu uzskatu? Cik varenā tronī sevi ielieku un cik mazu padaru otru? Ir jāatdod partnerim viņa spēks. Kā gan es varu paņemt viņa spēku uz saviem pleciem? Tā ir arī cieņa pret otru, elementāra uzticēšanās, ka viņš var turpināt pilntiesīgi, pilnasinīgi dzīvot viens pats. 

8. Ja atskārsme par šķiršanos ir kā pamošanās, kas tas ir par miegu, kurā cilvēks gulējis pirms tam?

Viens izskaidrojums miegam varētu būt tāds: cilvēks ir iedomājies, ka viņam viss pienākas. Attiecības tiek uztvertas par pašsaprotamām – sak, mēs esam pāris un nešķirsimies, šitā arī dzīvosim. Tā ir diezgan izplatīta pozīcija, ja attiecībās piedzimst bērni. Cilvēki pārstāj rūpēties par “iekopto dārziņu” un likumsakarīgi – spēka ģenerators, kas varētu ienest attiecībās ko svaigu, pārstāj darboties. Enerģija izsīkst. Motoriņu turpina darbināt vien mānīgā apziņa, ka man kaut kas pienākas. 

Otrs iemesls – cilvēkam tā ir ērti. Viņš pierod pie komforta. Iedomājies, ja bērnu visu laiku baro ar karotīti, viņam ir ērti, bet viņš neattīstās. Vienu dienu, kad karotīti atņem, mazais kļūst neapmierināts, bļauj. Savā ziņā viņš pamostas no transa – viss, man tagad pašam ir jāparūpējas par ēdiena uzņemšanu. Tas ir miegs, kurā es ne par ko neuzņemos atbildību, man ir ērti, bet es apstājos attīstībā. Kā drošā ostā – esmu mierīgs un atslābis. Bieži vien miers un snauda šajā zonā tieši ietekmē citas zonas. Snaužot attiecību zonā, cilvēks snauž dzīvē vispār. Šķiršanās dūriens pamodina. 

Kas ir lielākais izaicinājums mūsdienu attiecībās? No vienas puses rūpes ir mīlestības izpausme. Tajā pat laikā – kā rūpēs, drošībā saglabāt kaisli? Kaislē ir būtiski nepieciešams pēkšņuma, pārsteiguma moments, kas vairs nav sinonīms drošībai. Visu izšķir tas, kā mēs attiecībās starp šiem abiem faktoriem žonglējam. Sargājam drošības aspektu vai saglabājam kaisles momentu, kur vietā stājas pavisam citi nosacījumi. 

Būtu jauki arī saprast, no kā tad es esmu pamodies. Parasti mostas tai brīdī, kad “rotaļu lācītis” jau ir atņemts. Un pamazām apzinās, kas tad īsti notika. Tomēr pārsvarā cilvēki neapzinās, bet vaino otru, ka viņš ir cūka, nelietis, kretīns, jo izjaucis dzīvi: “Es ziedojos tavā labā, nekur negāju, neko nedarīju un tu tagad mani pamet.” Neviens jau neredz, ka tieši tālab, ka pats to visu darīja, arī radās šāds rezultāts, jo otram vairs nebija, ar ko dalīties. Ir sarežģīti dalīties ar kādu, kurš snauž – tu vari tikai snaust līdzi… Bet ja nu es negribu snaust? Ja vēlos attīstīties un augt? Te parādās apzinātības moments, kāpēc to vispār sauc par apzinātu šķiršanos.

9. Vai tavā praksē ir gadījumi, kad partneri pieņem kopīgu lēmumu šķirties?

Jā, varu minēt pavisam nesenu gadījumu. Pie manis vairāku gadu garumā nāca kliente, kura ļoti apzinīgi izvērtēja savu lēmumu nekļūt par māti un 34 gadu vecumā to absolūti bija pieņēmusi. Sieviete savā būtībā bija mātišķa, rūpējās par brāļa bērniem, piedalījās visādos interešu izglītības pulciņos, kas saistīti ar bērniem. Taču viņas trīsdesimtsešgadīgais vīrs gan gribēja bērnus. Visā visumā – jauks, atbalstošs pāris, kopā jau 9 gadus. Par viņu laulības savienību nevaru teikt nevienu sliktu vārdu. 

Tomēr viņi izšķīrās. Iemesls? Vīrs nebija gatavs maksāt tādu cenu par šīm attiecībām (savā mūžā nekļūt par tēti). Sieva, savukārt, palika pie tā, ka nav spējīga maksāt tādu cenu – kļūt par māti tikai tamdēļ, ka vīrs vēlas pēcnācējus. Sākumā vīram bija sāpīgi to dzirdēt, viņš pārmeta: “Tu mani nemīli, ja reiz negribi no manis bērnus!” Sieva no visas sirds apgalvoja pretējo – ka patiesi mīl viņu.

Pāris izšķīrās ļoti mierīgi. Kopīgo iedzīvi sadalīja godīgi. Viņa palika laba draudzene vīra māsai. Tā bija tiešām jauka pieredze manā praksē – kad abas puses saprot, ka tālāk kopā iet nevar, jo viņu starpā ir radikālas atšķirības pamata vērtībās.

10. Vai bērnus vajag kā īpaši sagatavot sarunai par vecāku šķiršanos un ko viņiem teikt? Uz ko vecākiem jābūt gataviem?

Pats svarīgākais ir nemelot, ka mamma/tētis tagad aizbrauks komandējumā, vai padzīvos laukos. Arī bērniem šis fakts vienmēr būs sāpīgs, taču viņi ir gatavi dzirdēt patiesību – mamma un tētis šķiras, bet viņi vienmēr bija, ir un būs vecāki, un abi mīlēs, rūpēsies par atvasēm kā līdz šim. 

Bērni visvairāk cieš no tā, kādas attiecības abiem partneriem ir pēc šķiršanās, nevis par pašu šķiršanās faktu. Viņi mēdz idealizēt vecāku attiecības. Pieaugušā vecumā tās atvases, kas nāk no šķirtām ģimenēm, vaino vecākus, ka viņi izšķīrušies, bet tie, kas pieredzējuši “nešķirtas” attiecības, saka: “Nesaprotu, kāpēc māte ar tēvu turpināja dzīvot kopā.” Taisnība ir gan vieniem, gan otriem. No pāra skatu punkta labāk ir tā, kā viņi paši izprot, kas ir labākais tieši viņiem.

Šķirtajiem pāriem es iesaku, lai viņi bērniem neatņem māju sajūtu. Neko ļaunu nedomājot, sarunvalodā ir iegājies teikt “tēta mājas un mammas mājas”, piemēram, nedēļu tu būsi tēta mājās un tad nedēļu – mammas mājās. Rodas jautājums: “Bet kur tad ir manas mājas?” 

Pēc tam bērni izaug un nāk terapijā, jo viņus māc allaž klātesošas, grūti noformulējamas ilgas: “It kā viss ir, bet pēc kā es ilgojos?” Tāpēc labāk ir teikt, ka tev tagad ir paplašinājušās mājas. Tu varēsi iekārtot savu istabu gan vienā, gan otrā mājā. Ir svarīgi uzsvērt “Tavas mājas”, nevis vienkārši darbadienās tu dzīvosi pie mammas un brīvdienās pie tēta, bet gan tavas mājas ir gan tur, gan tur. Noderīgi būtu iemācīties tā runāt ikdienā, jo vārdiem ir liels spēks.

Bērni šķiršanās sekas izjutīs tik daudz, cik “sakarīgas” būs vecāku attiecības pēc tam. Svarīgi, lai viņi bērnu priekšā nevaino viens otru. Ja vaino, tad dara to abi, nevis mamma stāsta, cik ļauns ir tētis, vai otrādi – tētis sauc mammu par mauku. Arī tāda pieredze man ir bijusi, kad sieviete izšķīrās un aizgāja dzīvot ar savu mīļāko, nu jau partneri. Viņas bijušais nekautrējās bērnu priekšā lamāt sievieti neglītos vārdos. Tā nevajadzētu darīt mūsu gadsimtā. Skaidrs, ka šķiršanās vienmēr ir sāpīga, taču tai nav jābūt ievainojošai.

Jāatceras, ka mēs būsim vecāki saviem bērniem arī pēc šķiršanās. Protams, viņiem sāpēs, gluži tāpat kā mums, jo kaut kas vairs nebūs tā, kā ir bijis līdz šim. Būs kaut kas jauns. Un kurš ir teicis, ka tas jaunais būs sliktāks par ierasto? Skaidrs, ka ierastais šķiet pats mīļākais, bet arī pie jaunā pierod un pat iemīl to. Es noteikti nepopularizēju šķiršanos, tomēr tas nav pasaules gals, kā pieņemts uzskatīt. Tas ir jauns pasaules sākums! 

Vēsā un sniegotā ziema pamazām atkāpjas, atdodot savas pozīcijas vizbulēm, putnu treļļiem, saules gaismai, maigām dienvidvēja pūsmiņām, mīlas pilnām cerībām un nojausmām. Arī mūsos gluži dabiski mostas vēlme notraust miegu no acīm, uzpucēt ārieni, iekāpt plandošā kleitā, atvērties svaigām iespējām un jaunai pieredzei – kas zina, ja nu pavasaris atnes kādu romantisku iepazīšanos?

Dodoties “iekšā” Tinder un randiņu pasaulē (vienalga – pirmo vai kārtējo reizi), ir labi, ja līdzās ir kāds pavadonis… Skaidrs, ka no kaislīgas iemīlēšanās vai kļūdām neviens nepasargās, tomēr praksē pārbaudītas zināšanas par iepazīšanās smalkumiem un niansēm šajā ceļā var lieti noderēt. Ar tām piekrita padalīties eksistenciālās psihoterapijas speciāliste Eva Ratfeldere (Therapy.lv).

Vai starp vēlmi iepazīties un gatavību attiecībām var likt vienādības zīmi?

Tā ir un vienlaikus nav vienādības zīme. Mēs ļoti daudz ko projicējam uz attiecībām. No saviem klientiem dzirdu, ka vēlme būt attiecībās bieži vien saistās ar iekšēju tukšumu, slāpēm. Liekas, ka attiecības nu būs tās, kas šo badu remdēs. Patiešām sāk šķist, ka dzīve kļūs daudz labāka, ja tajā būs attiecības. Meklēt otru, lai justos piepildīts – tas diemžēl ir totāls “šortkats” uz vilšanās piedzīvošanu.

Tomēr nav arī iespējams “nokļūt” attiecībās bez vēlmes iepazīties. Tie ir likumsakarīgi, secīgi soļi šajā procesā. Tai pat laikā ir jāsaprot sava motivācija. Lai to sekmīgāk izdarītu, palīdzēt var jautājumi, kas, iespējams, izkristalizēs gatavību iepazīties:

Vai esi kā apsēsta ar mīlestības atrašanu, kas redzama romantiskās filmās, lasāma dzejā?

Vai pēc iepriekšējām attiecībām ātri uzsāc iepazīšanās procesu?

Vai esi ignorējusi sava partnera nepieņemamo uzvedību, cerot, ka viņš mainīsies tevis dēļ?

Vai attiecības paaugstina tavu pašapziņu?

Vai tici, ka attiecības ir vienīgais veids, kā dzīvē gūt prieku?

Vai izjūti iekšēju tukšumu, ja neesi attiecībās? Vai tās piepilda šo tukšumu?

Vai tev ir bijušas seksuālas attiecības ar mērķi noturēt partneri?

Vai tici mīlestībai no pirmā acu uzmetiena?

Ja saskaiti vismaz trīs pozitīvas atbildes uz šiem jautājumiem, vajadzētu izvērtēt, vai šobrīd tev ir nepieciešams startēt iepazīšanās procesā. Tādā gadījumā ieteicams meklēt profesionāļa palīdzību, lai izprastu, kāpēc vispār vēlies attiecības.

Ko mēs varam mācīties no iepazīšanās procesa?

Iepazīšanās periods ir ļoti vērtīgs un nozīmīgs. Tā ir kārtīga skola, kas iemāca man, kādas attiecības es vēlos, kāda es pati varētu būt attiecību kontekstā. Iepazīšanās un randiņi parāda baltos plankumus, kurus vēl jāaizkrāso. Ja šajā skolā – “Attiecību akadēmijā” – iestājas apzināti, mācību process mani veido gatavāku attiecībām. Pareizā attieksme: esmu atvērta domai, ka gribu attiecības, bet tai pat laikā nefokusējos uz attiecībām kā uz galveno mērķi savā dzīvē. Akadēmijā apgūstu dažādas prasmes, piemēram, atvērties pieredzei, iepazīt gan potenciālo partneri, gan sevi kontaktā ar pretējo dzimumu, mācos pieņemšanu, navigēt dažādās situācijās, beigt dzīvot pēc saviem pieņēmumiem, saprast, kas man vīriešos šķiet pievilcīgs, un galu galā – piepildīt savu zināšanu trauku. 

Pastāsti vairāk par šo trauku!

Uzstādījums varētu būt tāds: attiecību skolā es eju, lai soli pa solim piepildītu savu trauku. Kādai tas var būt jau ir 80% pilns – tad līdz pozitīvam rezultātam vajadzēs mazāk randiņu. Pati savā dzīvē esmu pārbaudījusi: tad, kad trauks ir pilns, iepazīšanās notiek pavisam dabiski. Tajā brīdī liekas, ka esmu satikusi īsto, ideālo partneri, dvēseļu radinieku… Patiesībā norisinās kas cits – ne jau satiktais cilvēks ir “pie vainas”, bet gan mana gatavība jeb šis zināšanu trauks beidzot vienkārši ir piepildījies!

Vēl to var saukt par attiecību know-how, intuīcijas un pieredzes kombināciju jeb sirdsgudrību. Tā ir apziņa, ka es pazīstu savas sajūtas, ķermeniskās reakcijas, vērtības, vajadzības un preferences. Šajā sirdsgudrības līmenī lieki kļūst pieņēmumi, ka man patīk tikai viena garuma vīrieši ar noteiktu acu vai matu krāsu. Stāsts nav par to. Es skaidri apzinos, kāpēc man simpatizē tieši gari vīrieši, ko tas priekš manis nozīmē, piemēram, – viņš mani apķer un tādējādi es jūtos droša, pasargāta. Laika gaitā, pildoties zināšanu traukam, es saprotu, kā vēl varu justies droša attiecībās un ka ne jau tikai partnera auguma garums to nosaka.

Kāpēc trauka piepildīšana vienam aizņem ātrāku laiku, citam – ilgāku? Jo katram cilvēkam ir savs starta kapitāls, sākotnējais izpratnes daudzums par attiecībām. Dažiem jāpiedzīvo prakse īstās attiecībās, kādam pietiek ar teoriju.

Katras iepriekšējās attiecības veido auglīgu augsni nākamajām, ja vien esmu apzinājusies šo attiecību pieredzi, mācību. To pašu var teikt arī par katru iepazīšanos. Kaut vai stundu gara iepazīšanās sniedz pieredzi, piepilda zināšanu trauku, vairo sirdsgudrību. 

Kādā dvēseles gatavības stāvoklī ir veselīgi iepazīties?

Sievietes mēdz teikt: “Es gribu attiecības, lai nebūtu viena.” Daudz piemērotāk būtu sacīt: “Vēlos attiecības, lai dalītos mīlestībā.” Tad attiecības nav mans vienīgais glābšanas riņķis, lai dzīve izdotos krāšņa un piepildīta. Labs izejas punkts, lai iepazītos, ir – mana dzīve jau ir skaista un es vēlos tajā dalīties ar otru.

Tas, protams, nenozīmē, ka es nevaru doties uz randiņiem. Bet tad tiešām uz randiņiem jāiet kā uz skolu, lai iepazītu sevi. Ar zināmu vieglumu, nevis pārlieku lielām cerībām vai izmisumu. Nedomājot, ka es ar satikto cilvēku obligāti palikšu kopā. 

Viena no manām klientēm atklāja – katru reizi, Tinderī iepazīstoties ar vīrieti, viņa aptuveni piemēra, kāda izskatīsies kāzu kleitā blakus iecerētajam. Iedomājies, ar kādu stresu viņa dodas uz katru randiņu! Un nedod dies, ja vēl randiņš neizdodas…

Kad ir prātīgāk nemesties iepazīšanās (tātad – potenciālās iemīlēšanās) virpulī, bet labāk vēl nogaidīt, pastrādāt ar sevi?

Mēs nevaram sevi pasargāt no iemīlēšanās. Apzināti izkopjot attiecību prasmes, es sevi iepazīstu kā “attiecību personu”, un tad nav iespējama “neprātīga” iepazīšanās. Sirdsgudrība nozīmē, ka es spēju izvērtēt. Jā, kaislīga iemīlēšanās gan var piemeklēt, tomēr es arvien turu roku uz pulsa. Sekoju līdzi, vai man saderēs ar otra vērtībām, viņa dzīvesstilu, vai mēs varam būt kopā kā pāris ilgtermiņā vai arī tā ir tikai tāda bioloģiska iemīlēšanās. Divos vārdos to sauc par apzinātu iepazīšanos.

Pēc svaigas šķiršanās labāk ir nogaidīt, uz karstām pēdām nemesties iekšā jaunā iepazīšanās pieredzē. Pretējā gadījumā iznāk tā, ka es momentā gribu badu aizpildīt ar noteiktu ēdienu (“attiecības”) vai slāpēt akūtās sāpes ar anestēziju.

No vienām attiecībām uzreiz ielekt citās – tā notiek, tā var dzīvot, bet aktuāls kļūst jautājums par šo attiecību kvalitāti. Filmās bieži aizmirst parādīt, kā viņu dzīve rīt “pēc tam”, taču terapijas kabinetā tādus turpinājumus redzu bieži. Tās nevar nosaukt par pilnvērtīgām attiecībām.

Kā cilvēkam, kurš ir nobriedis nopietnām attiecībām un ģimenes veidošanai, “neiekrist” uz tādu partneri, kurš vēlas tikai “plāksteri” vai izklaidi?

Ja mans zināšanu trauks jau ir gana pilns, nav iespējams iekrist. Es skatos un vēroju, kā partneris pret mani izturas, kā es ar viņu kopā jūtos. Ja otrs paziņo, ka esmu plāksteris vai arī saprotu, ka viņš tikai pirms mēneša ir aizgājis no vairāku gadu attiecībām, man uzreiz ir skaidrs – nav iespējams, ka tāds cilvēks ir gatavs attiecībām. To var just ļoti ātri. 

Turpināt attiecības par spīti sarkanajiem karogiem, kuri noteikti izleks ārā, ir mana izvēle, atbildība un problēma, jo tad es ticu cilvēka potenciālam, nevis viņa darbiem un rīcībai. Šādas attiecības būtu labāk izbeigt; ja nespēju, tas ir trekns jautājums: kāpēc es ticu ilūzijām, nevis konkrētai cilvēka rīcībai? Labā ziņa – nevar izbēgt no randiņu pieredzes ar šādiem attiecībām “negataviem” cilvēkiem, bet ir iespējams laikus pamanīt brīdinājuma signālus un neturpināt attiecības.

Kāpēc daudzi kaunas no publiskas atklāšanās, ka viņi vēlas iepazīties (tātad “es meklējos” un tas ir nosodāmi)?

Neērtības sajūta izriet no tā, ka attiecības tiek uzskatītas par galveno dzīves sastāvdaļu. Ja tev ir izjukušas attiecības vai nav mīļotā, šķiet, ka sabiedrība redz tevi kā neveiksminieku. Labs piemērs ir skolu salidojumi. Dažkārt dzirdu, ka cilvēki izvēlas tos neapmeklēt, jo viņiem tajā brīdī nav attiecību vai arī viņi nav realizējušies profesionālajā jomā. It kā pastāvētu tikai divas sfēras, kas liecina par cilvēka dzīves kvalitāti… Šis stereotips neatbilst patiesībai un būtu jāpārskata. 

Tāpat vēlmei iepazīties tiek piedēvēts seksuāls konteksts. Ja publiski ielieku sludinājumu, izveidoju profilu iepazīšanās portālā vai aplikācijā, tātad esmu nogribējusies. Klienti man stāsta, ka viņiem ir kauns būt Tinderī, jo tur viņus var ieraudzīt kolēģi, draugi, paziņas. Rodas sajūta, ka esi vienīgais tāds pasaulē, kurš ir iepazīšanās procesā. Bet Tinderī VISI ir šajā procesā, tāpēc jau viņi tur ir!

Neviens man nevar norādīt, ka es meklējos, ja es pati tā nejūtos. Kad man ir nepilnvērtības sajūta, es bažījos, ka apkārtējie varētu man uz to kaut kā norādīt. Iespējams, realitātē neviens uz to pat nereaģē, nenorāda. Tā vienkārši ir MANA sajūta – jūtos nepilnvērtīga, ja esmu šķīrusies vai man tādā un tādā vecumā TAGAD nav attiecību. 

Gan Tinderī, gan randiņos vīrieši nereti interesējas: “Kā tas nāk, ka tu – tik skaista, gudra, atraktīva – esi viena?” Ko tādos brīžos atbildēt, lai nebūtu jāatrunājas ar triviālo dežūrfrāzi “Neesmu vēl atradusi īsto”? 

Ja ieeju Tinderī ar “maindsetu”, ka patiesībā esmu mierā vai lepojos ar faktu, ka patlaban esmu viena, tad mani šāds jautājums nevarēs izsist no līdzsvara. Man būs iespēja godprātīgi atbildēt: “Esmu sajutusi, ka ir pienācis īstais laiks iepazīties.” Un nav jādod nekādi papildu paskaidrojumi, īpaši jau sākumā. 

Ja vīrietis jautājumu izsaka kā komplimentu, nekautrējies atklāti paust savu nostāju: “Paldies! Es tiešām jūtos brīnišķīgi. Šobrīd ir pienācis mans laiks iepazīties, esmu nolēmusi baudīt šo procesu un dalīties priekā ar otru.”

Vai, ieraugot match Tinderī, mūsdienīgai sievietei vajadzētu rakstīt ziņu pirmajai? Kā šādos brīžos nekļūt pārāk vīrišķīgai, uzbāzīgai?

Sievietes apgalvo, ka ir old-school lēdijas un pirmās nekad nerakstīs, taču ja paskatāmies “Vējiem līdzi” vai citas vecās, vēsturiskās filmas, tajās redzams, ka tās pašas lēdijas noģībst tieši viņu interesējošo vīriešu rokās, jo pēkšņi it kā palicis nelabi. Vai arī nomet mutautiņu tieši pie iecerētā vīrieša kājām, lai džentlmenis to paceltu, atdotu un ieskatītos acīs… Tas ir stereotips, ka īstas lēdijas nesper pirmo soli. Bet māksla ir to paveikt tādā veidā, lai vīrietis jūtas, ka viņš netiek medīts. Sieviete tikai padod ziņu, zīmi, impulsu, ka viņa ir ieinteresēta. Gluži kā semināros, naktsklubos, bibliotēkās, kafejnīcās – notiek saskatīšanās, uzsmaidīšana, jautājuma uzdošana, piemēram: “Vai tu varētu ieteikt, kura kafija garšīgāka? Es šo vietu nepazīstu.” Tinderī līdzīgi – izdomā atvērtu un radošu jautājumu vai komplimentu. Nevis “Čau! Kā tev iet?” vai “Ko tur dari?”, bet kaut ko uzvedinošu saistībā ar viņa profilu, bildēm, kopīgām interesēm, kopīgiem draugiem. Parādi, ka esi viņu pamanījusi. Un viss, bumbiņa jau ir otrā pusē.

Puiši bieži grēko ar īsiem, strupiem jautājumiem. Saviem vīrieškārtas klientiem mācu, lai viņi nekaitina sievietes. Ierādu algoritmu, kā sievietei radīt drošības sajūtu. Jo vīrieši jau grib rezultātu pēc iespējas ātrāk, viņiem liekas – ja es dāmu tūlīt pat neaizvedīšu uz jūru, tad to izdarīs desmit citi. 

Tieši tāpēc, ka iepazīšanās periodā (arī pēc tam, protams) sievietēm vajag drošību, viņas pieļauj kļūdu, pārāk ilgi pavadot laiku čatošanā, virtuālajā vidē. Vīriešu klupšanas akmens – pārāk straujš piedāvājums satikties. Abpusēji ērtākais kompromiss pandēmijas laikā būtu sazvanīties vai tikties videozvanā. Tāpat kā diskotēkā pēc dejas pāris aiziet parunāt kādā klusākā vietā, paiet maliņā, tā arī no Tindera izejam ārā mūsu zonā. Sazvanīšanās ir svarīga, jo tad var dzirdēt otra balsi. Tas, kā viņš ved sarunu ar mani, var pastāstīt daudz vairāk nekā trīs nedēļu sarakste.

Kāpēc man kā sievietei ir pretestība atbildēt tādiem vīriešiem, kuri raksta bez pieturzīmēm, atbild strupi, neuzdod pretjautājumus un grib, lai “komunikācijas darbiņu” padaru es?

Bet kāpēc gan lai nebūtu iekšējās pretestības? Tas nozīmē, ka šis vīrietis visticamāk nebūs tavējais. Ja tev ir svarīga rakstība, vārdu izvēle, abpusēja ieinteresētība, un jau virtuālajā vidē ir grūti ar šo cilvēku komunicēt, var “ļoti gadīties”, ka, sastopoties “dzīvajā”, tev viņa sabiedrībā nebūs interesanti. 

Var mēģināt piedāvāt sazvanīties. Tad varbūt atbilde (šis nebūs mans randiņa biedrs) atnāks ātrāk. Un vienmēr jau var aiziet uz vienu randiņu izzondēt, kā cilvēks “sevi iznes” reālajā dzīvē. 

Ja pareizrakstība un gramatika tev ir svarīga kvalitāte, kāpēc neuzticēties šai savai vērtībai? Kāda cita sieviete, iespējams, raksta tāpat, viņā tas neizraisa nekādu pretestību, un viņai šāda komunikācija liksies piemērota. Kāpēc tērēt savu un otra cilvēka laiku? Jāsaprot, ka mēs nesaderam. Nekad nevajag baidīties pielikt punktu.

Ko iesākt, ja virtuāli sarunas ir ritējušas raiti, bet pirmajā randiņā izrādās, ka aktīvs un ieinteresēts ir tikai viens – no otra viss jāvelk ārā ar knīpstangām?

Tāpēc ir izgudroti randiņi, lai es notestētu, kā jūtos šī cilvēka klātbūtnē. Protams, mēdz gadīties, ka iestājas neveikls klusums, kāds no abiem nespēj atvērties. Vai tas uzreiz nozīmē, ka mums nesader, “čau un izklīstam pa mājām”? Nekas slikts nenotiks, ja godīgi pajautāsi: “Hei, man liekas, ka sarakstīties mums bija raitāk, dzīvē sarunas īsti nevedas, vai tev arī tā šķiet?” Abi var par to runāt. Iespējams, otram ir slikta diena vai pašsajūta. Varbūt viņš atklāj: “Darbā notika trakas lietas, tāpēc šodien esmu izsists no sliedēm.” No tā nav jābaidās, tas neliecina, ka cilvēks uzreiz ir nederīgs attiecībām. 

Kā izvairīties no trauksmes un stresa, gatavojoties randiņam ar svešinieku?

Tas patiešām ir svešinieks, jo par viņu mēs tobrīd zinām labi, ja kādus 2-3%. Domāt vajadzētu, ka es eju uz randiņu uzzināt ko vairāk par otru cilvēku, nevis atrādīt sevi. Jo tu jau nedodies uz parādi, kur tevi vērtēs, bet gan piemērīties situācijai, kā jutīsies kopā ar šo vīrieti. Skatos, kā viņš izturas pret citiem cilvēkiem, apkalpojošo personālu, dzīvniekiem, bērniem, jo tas par viņu runā, tā mēģinu saprast otra vērtības. Randiņā es nekoncentrējos uz otru cilvēku, bet to, kā viņš izturas pret mani un citiem. Vēl ir svarīgi pajautāt: “Kā es sev patīku, kad esmu kopā ar otru cilvēku? Kā es jūtu telpu starp mums?” Tāds prāta stāvoklis mazina trauksmi un sniedz mieru.

Pats svarīgākais jautājums, par kuru padomāt – kā es rūpējos par sevi iepazīšanās procesā, ko man vajag, lai es būtu atvērta, drošībā, kā sajūtu saikni ar otru? Kad klienti sūdzas, ka nekad netiek līdz otrajam randiņam, es allaž pavaicāju: “Pastāsti, ko darīji pirmajā randiņā?” Parasti atklājas, ar kādu spriedzi viņi ir devušies uz tikšanos, kādus tik podkāstus nav noklausījušies. Kursi, žurnāli, lekcijas par šo tēmu – viss ir vērtīgs, tikai nevajag aiziet galējībās. Nākt uz randiņu ar veselu sarakstu galvā – kādu apģērbu jāvelk, kādi ziedi jādāvina, kā jāuzvedas, kādas frāzes labāk izmantot, kādiem jautājumiem jāizskan vakara gaitā, kā pareizi reaģēt, kādu ēdienu pasūtīt, kas jāzina par vīniem, kā būt interesantam sarunu biedram, lai otrs nesāktu garlaikoties – tas ir pilnīgs neprāts, teātris.

Kādi iekšējie procesi mūsos notiek “randiņojoties”?

Randiņi – tas ir kaut kas ļoti atkailinošs un potenciāli ievainojošs, bet arī pozitīvs. Iepazīstoties noder mīļa, iejūtīga attieksme pret sevi. Šajā procesā var palīdzēt psihoterapija, jo speciālists iepazīšanās periodā spēj sniegt lielu atbalstu klientam. Tad kopā ar terapeitu tev ir iespēja pārrunāt un analizēt situācijas, mācīties no kļūdām, paralēli iepazīstot sevi, savas vēlmes, vajadzības un vērtības attiecībās. Tas ir līdzīgi kā spēlēt boulingu bērnu celiņā (ar drošības apmalīti). Kad tu jau kādu laiku spēlē, vienā brīdi saproti – sieniņas vairs nav vajadzīgas, tās var noņemt.

Dodoties uz randiņiem, ir jābūt gatavai visām pieredzēm, tostarp atraidījumam. Tas, kā es tieku ar to galā, norūda iekšējo kodolu. No tā, cik ļoti es baidos iet uz randiņiem (tātad iespējamā atraidījuma), var spriest par tēmām, ar kurām man vēl jāstrādā. Visbiežāk tā būs satikšanās ar savu iekšējo bērnu. 

Par visiem, kuri baidās iet uz randiņiem, es zinu, ka īstenībā jau baidās viņu iekšējie bērni. 

Pieaugušo atstumt nav iespējams, atstumt var tikai bērnu. Pieaugušais sapratīs – mums nesaskan, nav ķīmijas, uzskati ir radikāli atšķirīgi, un tas ir OK. Es nevaru patikt visiem vīriešiem. Tāpat nav jābaidās pateikt vai uzrakstīt pieklājīgu atteikumu un saņemt to no citiem. 

Parasti sievietēm iesaku, lai viņas nebēg no randiņiem. Dažreiz gadās satikt cilvēku, kas neatbilst fotogrāfijās redzētajam tēlam. Dāmas tad mūk prom, nobloķē numuru, pazūd. Tas nav forši. Pat ja tā ir tikai stunda, tas, ka esmu ieradusies un klātesoša, gatava veltīt laiku, dot iespēju, man pašai noderēs nākotnē. Kaut vai saprast, kādus vīriešus es negribu. Ir vērts pamēģināt uzreiz nenoliegt, nenoraidīt, bet papūlēties atrast otrā kaut ko cilvēcīgu. No katra cilvēka mēs varam kaut ko iemācīties.

Vai randiņu var būt par daudz?

No savām klientēm gana bieži dzirdu: “Cik tad var iet uz tiem randiņiem? Biju jau uz pieciem, tas nestrādā!” Kas tieši nestrādā – tas, ka randiņos esi sapratusi tik daudz vairāk par sevi? Kur ir noteikts skaits, uz cik randiņiem jāaiziet? Vienam tie ir pieci, citam 125.

Skaidrs – ja es intensīvi randiņojos, citiem var rasties sajūta, ka “viņa meklējas”. Bet patiesībā es iepazīstu sevi un meklēju atbilstošas attiecības. Tas diez vai iekļaujas kategorijā “meklēšanās”. Gūstu ļoti vērtīgu pieredzi, ar kuru būtu jālepojas. Man ir žēl, ka citiem tādas pieredzes vispār nav. Jo šī pieredze ir bagātāka, jo nākamās attiecības būs veselīgākas.

*Rakstā minētie piemēri ir saskaņoti ar psihoterapijas speciālistes klientiem.

“Esmu pamanījusi, ka naudas jautājums atklāj ļoti daudz gan par attiecībām, gan par abiem tajās iesaistītajiem cilvēkiem,” novērojumos dalās psihoterapijas speciāliste Eva Ratfeldere. Eksistenciālās psihoterapijas virziena pārstāve jau vairākus gadus savā privātpraksē konsultē arī pārus. Kopā ar viņu pētījām kutelīgo naudas tēmu partnerattiecību kontekstā un meklējām zemūdens akmeņus šajā šķietami grūti apspriežamajā jautājumā. 

Ralfs Valdo Emersons ir teicis: “Nauda bieži maksā pārāk daudz.” Un patiesi – runājot par divu cilvēku romantiskajām attiecībām, nauda nereti maksā ne vien konfliktus, bet arī pašas attiecības jeb rosina to izjukšanu. Varētu domāt, ka galvenais šķiršanās iemesls ir sānsoļi vai mīlestības trūkums, bet pētījumi rāda, ka nopietns cēlonis ir arī finansiālās nesaskaņas. Tiekšanās pēc naudas, sajūta, ka tās nekad nepietiek, naudas radītais stress, noslēpumi finanšu jomā, dažādie tērēšanas paradumi vai naudas kontroles izmantošana kā ierocis pavisam noteikti ietekmē ikviena pāra attiecības.

1. Kāpēc pārim būtu jārunā par naudu?

Man patīk frāze, ka nav iespējams pastāvēt attiecībās, kurās partneris tiek uztverts kā grāmata plauktā – bez iespējas izprast tās saturu. Ir vajadzīgs iepazīt mīļotā cilvēka vērtības, uzskatus, paradumus dažādos jautājumos, tai skaitā naudas, jo tandēmam, abu saspēlei ikdienā tas nāk par labu un ilgtermiņā atmaksājas.

Saruna par finansēm var daudz atklāt par otru cilvēku. Runāt par naudu ir šķietami neromantiski, īpaši jau attiecību sākumposmā, taču šī diskusija, iespējams, ir viena no svarīgākajām. Tā var sniegt ilgu mūžu attiecībām un izpratni par to, vai partneri vispār ir saskanīgi. Māka uzturēt šādas sarunas attiecībās ir tikpat nozīmīga, kā spēja runāt par kopīgiem mērķiem, seksualitāti vai bērnu audzināšanu.

Ja vēlamies atklātību un uzticību divu cilvēku attiecībās, naudas jautājums nevar palikt aiz borta. Caurspīdīgumam finansēs ir būtiska nozīme – piemēram, stājoties attiecībās, atklāt visu informāciju par jebkurām parādsaistībām. Esmu vairākkārt bijusi lieciniece gadījumiem, kad šis caurspīdīgums iztrūkst. Pats šausmīgākais, ja tas atklājas pēc partnera nāves – otram, teiksim, ir jāuzņemas mājas hipotekārā kredīta apmaksa, lai nepazaudētu dzīvesvietu, kaut gan bija radies iespaids, ka kredīts par īpašumu sen jau kā ir segts.

Nav pareiza vai nepareiza veida, kā runāt par naudu, bet skaidrs ir viens – bez šīs sarunas būs grūti veidot ilgstošas un veiksmīgas attiecības. Pēteris Kļava reiz savā seminārā pauda, ka vajadzētu dibināt Attiecību prasmju institūtu. Katram cilvēkam, stājoties partnerattiecībās, obligāti būtu jāuzrāda sertifikāts par šī institūta beigšanu. Manuprāt, laba alternatīva šādam institūtam ir psihoterapija.

2. Kādēļ attiecībās ir tik grūti komunicēt par finansēm?

Katrā savienībā veidojas sava pieeja ģimenes budžeta veidošanai. Taču visos modeļos ir akūti nepieciešama viena prasme – spēt komunicēt, kopīgi pieņemt lēmumus un rast risinājumus.

Jā, naudas jautājums ir smags un sarežģīti komunicējams. Par visgrūtāk apspriežamajiem tematiem pasaulē tiek uzskatīta nauda, sekss un nāve, lai arī sastopamies ar tiem ik dienu. Uz šiem tematiem tiek raidīts neaptverami daudz projekciju, proti, mūsu iekšējās lietas, kuras ne vienmēr skaidri apzināmies. Tā rodas stereotipi un priekšstati, kuri pāra attiecībās burtiskā nozīmē veido grūti caursitamu sienu. 

Klientes mēdz sacīt: “Es neprasīšu vīram naudu, jo negrasos pazemoties. Viņam taču pašam jāsaprot, kādi ir mani tēriņi!” Bieži tiek iesaistīti bērni, caur kuriem mamma nodod vēstījumu, ka “mums šodien nav ko likt uz galda” vai arī “nevaru tev nopirkt ziemas zābakus, jo tētis nav iedevis naudu”. Dažkārt partneris patiešām rāda savu spēku, manipulējot ar naudu, taču pāru terapijā biežāk sastopos ar neviltotu vīrieša izbrīnu, jo viņam nav bijusi ne mazākā nojausma, ka sievietei trūkst naudas (“ja jau neko nesaka, tātad naudas pietiek”). 

3. Kas slēpjas aiz kauna un pazemojuma sajūtas cilāt naudas tēmas? 

Ir vērts atcerēties pirmo pieredzi, kad saņēmu naudu. Kā es tad jutos? Vai varu atcerēties vārdus, ko tobrīd dzirdēju? Kurš cilvēks man asociējas ar naudu? 

Kāda mana kliente dalījās pieredzē: “Saņemu pieklājīgu algu, taču nespēju tērēt naudu sev un, nedod Dievs, kaut ko paprasīt vīram. Tas ir tik apkaunojoši! Bet dzīvesbiedrs regulāri cieš un apgalvo, ka es nepieņemot viņa mīlestību. Viņam ir smagi, jo es neatļaujos sev ne mazāko sievišķīgo greznību.”

Turpinot terapiju, kliente atskārta, ka viņa tagadējā ģimenē ienākusi ar smagu bagāžu, kuras saturu veido bērnības pieredze. Viņa kā maza meitene mēdza saņemt no tēva naudu, bet vienmēr tika kontrolēta, vajadzējis atskaitīties par katru kapeiku: “Man bija kauns no saviem draugiem, jo es nedrīkstēju pirkt saldējumu vai kādu citu kārumu, nemaz nerunājot par košu matu sprādzi! Tādā gadījumā tēvs mani pārmestu, ka tērēju naudu nevajadzīgām lietām un ka man nedrīkst uzticēt pat vismazāko summu. Ar laiku iemācījos slēpt informāciju par pirkumiem un melot tēvam, taču tas radīja vēl lielāku pazemojumu.” 

Izprotot, ka tagadējā attieksme pret naudu iegūta bērnībā, man kā nobriedušam cilvēkam ir vieglāk pieņemt lēmumu, ka pats esmu savas dzīves autors un beidzot drīkstu izvēlēties savu mīļāko musturu. Tas ir lēns, bet ļoti vērtīgs process. Skaidrs, ka es ieteiktu to darīt terapijā. Ja šis ceļš neuzrunā, ir jāmeklē citi veidi, kā iegūt izpratni par savām attiecībām ar naudu.

4. Kādiem naudas jautājumiem ir svarīgi pieskarties, veidojot attiecības?

Vajadzētu saprast, kādu lomu attiecībās katrs piešķir naudai, jo pastāv liela iespēja, ka prioritātes atšķiras. Bankas konta izdruka var parādīt, kādiem tēriņiem es dodu priekšroku, un otram cilvēkam tas būtu jāzina. Pieaudzis cilvēks spēs apzināties, kuras prioritātes, uzsākot attiecības vai esot tajās, var mainīties un kuras nekad nemainīsies.

Būtiski izrunāt, kādi mums kā pārim ir finansiālie mērķi un kā mēs tos plānojam sasniegt, kāds dzīvesveids tiek uzskatīts par vēlamo. Uzskatu, ka jāapspriež jautājums par dzīvesvietu, bērnu audzināšanas finansiālo pusi un brīvā laika pavadīšanu. 

Svarīgi vienoties, kā partneri segs kopējos izdevumus, vai izmantos kopēju kontu. Šajā jautājumā nenāk par ļaunu piesaistīt finanšu konsultantu un rūpīgi iepazīties ar dažādām iespējām – pat tādā gadījumā, ja pārim šķiet, ka viņiem ir nelieli ienākumi un ka viss tāpat ir viegli izprotams.

5. Ko iesākt situācijā, kad sieviete ir finansiāli atkarīga no vīrieša?

Nauda neapšaubāmi ietekmē attiecības, un samērā bieži saskaramies ar uzskatu, ka nauda saistās ar varu, arī pāra attiecībās. Proti, tas, kurš divu savienībā ienes lielāko finansiālo artavu, tiek uzskatīts par galveno. 

Nākas strādāt ar sievietēm, kuras jūt, ka partnerattiecībās pastāv nevienlīdzība. To ietekmē fakts, ka sieviete pārvalda mājas saimniecību un bērnu audzināšanu. Diemžēl tiek saņemti pārmetumi no vīrieša puses, ka tikai viņš drīkst justies noguris, jo ir taču vienīgais naudas pelnītājs ģimenē. Ir dīvaini ko tādu dzirdēt mūsdienās, tomēr tas notiek gana bieži. 

Dažkārt mēs kopā ar klienti atveram Excel failu un lietišķi atzīmējam visus viņas ikdienas pienākumus. Blakus sarēķinām, cik izmaksā aukles, apkopējas, pavāres, izklaidētāja, dārznieka, šofera, privātskolotāja pakalpojumi. Parasti tur iznāk pieklājīga summa, kas izrādās pat lielāka par dzīvesbiedra algu. Šāda tabula daudziem vīriešiem ir atvērusi acis, un pamazām viņu attieksme sāk mainīties. 

Iepriekšminēto var attiecināt arī uz diametrāli pretēju situāciju, kad vīrietis ir uzņēmies lomu vadīt saimniecību, piemēram, – partneri ir sapratuši, ka sieviete noteiktā dzīves brīdī vēlas un var nopelnīt vairāk. Tādā scenārijā vīrietim ir vēl grūtāk sajust savu vērtību ģimenē un devumu tai, jo jāsakaras ar apkārtējo cilvēku pārmetumiem, ka viņš sēž sievai uz kakla. 

Tradicionālais attiecību modelis šobrīd mainās. Arvien vairāk tēvu iesaistās bērnu kopšanā un audzināšanā. Aizvien biežāk sieviete pelna tikpat, cik vīrietis, vai pat pienes galveno artavu ģimenes budžetam. 

Ir svarīgi saglabāt cieņpilnu attieksmi un neskatīties uz situācijām stereotipiski. Mūsdienīgam pārim ir jāmācās runāt atklāti arī par tik sarežģītiem tematiem kā nauda, paust viedokli, saredzēt savu lomu un ieguldījumu attiecībās vai ģimenē, kā arī izgaismot to otram. Tādu jēdzienu kā “finansiālā atkarība no partnera” ierosinu aizvietot ar izpratni, ka abi partneri attiecībās ienes savu enerģiju un ieguldījumu – finanses ir tikai viena no sastāvdaļām.

6. Kādi riski pastāv, ja taupīga, finanses plānojoša sieviete vēlas būt kopā ar vieglprātīgu, izšķērdīgu vīrieti (un otrādi)?

Manuprāt, šeit drīzāk ir novērojama nesaderība pāra pamatvērtībās un nesaskaņa paradumos. Ja tas notiek katram individuāli, neapzinātā līmenī, un neatrodas veids, kā izrunāt problēmu, pārņem sajūta, ka es pati esmu neriktīga un arī otrs ir “kaut kāds nepareizs” – abi īsti nemākam apieties ar naudu. Tā rodas pārliecība, ka viens ir pārāk izšķērdīgs un otrs skops. 

Dibinot attiecības, visticamāk, romantiskā plīvura apmātībā ir iztrūkusi novērojuma fāze, kurā konstatējam, kādas tad ir otra cilvēka vērtības un vai man tās ir pieņemamas. Nav notikusi atklāta, pieaugušu cilvēku saruna par katra finansiālo pieredzi un izpratne par dzīvesveidu. 

Vienam var likties, ka grezna auto iegāde ir izšķērdība, bet otram – labs ieguldījums. Varbūt piemērs ir pārspīlēts, bet gribu pievērst uzmanību tam, ka nevar vainot ne vienu, nedz otru. Es teiktu – labi, ja komandā ir dažādi spēlētāji un iespējams airēt uz vienu krastu arī katram savā laivā. Tomēr ir jāprot godīgi atbildēt, vai spēju pieņemt un veicināt otra cilvēka saskaņu ar viņa vērtībām un vai jūtu, ka to pašu saņemu pretī. Dažreiz tas tomēr nav iespējams un kopā pastāvēšana balstās tikai uz bailēm nepalikt bez attiecībām vispār. 

7. Vai cilvēkiem vispār naudas kādreiz var būt gana?

Mūsu ikdienā ļoti klātesošs ir “nepietiekami” fenomens, tāpēc būtu interesanti noskaidrot, ko katram no attiecībās iesaistītajiem nozīmē “pietiekami”. Parasti ir nepietiekami daudz naudas, un tas iet kopā ar citiem “nepietiekami”. Vienas dienas laikā var saskaitīt tik daudz “nepietiekami”! Jau no rīta mēs ceļamies ar domu, ka bijis nepietiekams daudzums miega, pa dienu attopamies, ka ir nepietiekami pareizi ēsts, vakarā vainojam sevi, ka ir nepietiekami būts kopā ar bērniem utt. Aizmirstam, kas vispār manā dzīvē šodien ir bijis pietiekami.

Darbā ar pāriem bieži dzirdu pieņēmumu – ja vien būtu vairāk naudas, attiecībās noteikti būtu mazāk problēmu, jo varētu braukt labākos ceļojumos, doties uz dažādiem pasākumiem, bērni apmeklētu labākas privātskolas… Esmu droša, ka vairāk naudas neko neatrisinātu, jo rastos atkal jauns iemesls, kāpēc tās nepietiek. 

Tādēļ aicinu paskatīties uz visu no otras puses un izvērtēt, kas tieši šobrīd mums ir pietiekami. Vai es to vispār spēju saskatīt, turklāt – saskatīt pietiekami? Vai es pamanu partnera smaidu, vai sajūtu rīta spirgtumu un ūdens pieskārienu savam ķermenim karstā dušā. Jā, tas izklausās mazliet banāli un var rasties jautājums, kāds tam sakars ar naudu. Ļoti tiešs – tajā nozīmē, ka nauda ir koncentrēta esence, kas atspoguļo “nepietiekami” fenomenu. Labā ziņa ir tāda, ka to iespējams atšķaidīt ar šādiem ikdienas apzinātības mirkļiem, kas ir ļoti dziedinoši. Praksē esmu piedzīvojusi daudz pozitīvu piemēru minētajam.

*Rakstā minētie piemēri un stāsti ir saskaņoti ar psihoterapijas speciālistes klientiem.